Irbes upes trīsdesmit kilometru plūdumā tikpat kā nav apdzīvotu vietu.
Ja jānosauc Latvijas upes, kas ietek jūrā, parasti pietiek ar četrām – Daugavu, Lielupi, Gauju un Ventu. Trīsdesmit divus kilometrus garā Ziemeļkurzemes upe Irbe (tā veidojas, satekot Rindai un Stendei), kas gada laikā ienes jūrā pārdesmit reižu mazāk ūdens nekā Lielupe, tiek pieskaitīta nelielajām upītēm, kādas uz mazāka mēroga kartes vispār nemana. Taču tieši Irbi mūsu laivotāju bariņš izvēlējās šīs vasaras atpūtas braucienam, kas iznāca kā viesošanās seno līvu jeb lībiešu zemē. Irbene – kosmiskais ciems Gar automašīnas logu aizslīdēja Strazdes un Pastendes baznīcas, kuru torņu galā ir gan krusts, gan gailis. Garām bija Talsi, kur īpaši jūt latvietim tīkamu sakoptību. Tad Ugāle, Pope. Tālāk joņojot pa putekļainiem lauku ceļiem, nokļuvām Irbenē. Līdz deviņdesmitajiem gadiem tāda ciema Latvijā it kā nebija. Taču līdz ar padomju armijas aiziešanu Ziemeļkurzemes mežos Irbes krastā palika neliela karavīru pilsētiņa un tās centrālais objekts – radiolokators. Nav zināms, ko ar to pētīja aukstā kara laikos, taču Kosmosa izpēte ir mūžīga, un tādēļ lokators palicis. Tam līdzās bijušais karavīru ciemats ar vairākām pilsētas tipa piecstāvu mājām gan pamests un daļēji jau nojaukts. Tagad Irbenē izbūvēta neliela viesnīca zinātniekiem. Tā ir arī populāra tūristu vieta, kur, kā pavīpsnā mežsargs Jānis Geste (ar populāro TV žurnālistu neesot rados), sestdienās un svētdienās gandrīz vai katru brīdi var manīt kādas piecas sešas vieglās automašīnas. Cilvēkiem gribas izjust Zemes saistību ar Visumu. Dziedot uz nebēduPie paša lokatora šķīvja mežā ieiet mazs sānceliņš, kas aizved uz Lažu tiltu. Tur sākās mūsu laivošana. Pussabrukušais, padomju karavīru būvētais tilts un pamestās Lažu mājas bija pēdējās vietējās civilizācijas liecinieces, ko redzējām turpmākajās divās dienās. Vērīgāk skatoties, pāris kilometru lejpus Lažu tilta bija iespējams pamanīt vēl viena tilta drupas. Tas varēja būt būvēts pirmās brīvvalsts laikā vai agrāk, kad tur bijusi varbūt kāda māja vairāk. Par Lažu tilta avārijas stāvokli liecināja arī brīdinošais uzraksts. Šķiet, pļaviņā pie ugunskura skaļāk ieskanēsies dziesma, un tilts sabruks. Taču šoreiz tas izturēja gan sadziedāšanos (starp nepazīstamām latviešu kompānijām pie ugunskuriem), gan uzdejošanu pļaviņā. Varēja manīt, ka pirms gadiem diviem tilts lāpīts. Taču tagad gan likās, ka mēs bijām vieni no pēdējā ūdenstūristu tūkstoša, kas tam devās pāri. Jāpiebilst, ka piesardzības dēļ gājām pa vienam, ievērojot distanci, bet droši vien pareizāk būtu bijis laisties upei pāri brišus.Valsts programmai «Lībieši Latvijā 2008. – 2012. gads» atvēlēti gandrīz četrsimt tūkstoši latu. Nauda jāizlieto lībiešu valodas, kultūras saglabāšanai un popularizēšanai. Droši vien vajadzētu ņemt vērā, ka diezgan ievērojama daļa tūristu, kuri ierodas apskatīt līvu zemi, ir «kuģotāji» par Irbes upi, kas veco Lažu tiltu labprāt redzētu izskatāmies citādi – vai nu nojauktu pavisam, vai atjaunotu.
Neziņā par savu atrašanosTaču tālākajā upes plūdumā tiešām nevienas laipiņas, neviena govs māviena, neviena vietējā latvieša un neviena līva. Tikai kāpas un ūdenstūristi, kas cits citam ik palaikam kā mazliet apjukuši savos maršruta aprēķinos iejautājās: «Kur mēs atrodamies? Cik tālu līdz jūrai?» Mūsu tauta ir ļoti bagāta ar vietvārdiem, taču tur ļoti daudz kas palicis vārdā nenosaukts. Līvu tautas saplūšanu ar latviešiem vēsturnieki saista ar svešu varu iejaukšanos ierastajā dzīves ritmā. Tā bija Pirmā pasaules kara laikā, kad līvu krasta iedzīvotāji viņu pašu drošības labad tika evakuēti dziļāk Kurzemē. Tāpat ietekmēja padomju okupācija, kad tur tika ierobežota cilvēku pārvietošanās un tādi zemgalieši bez atļaujas nemaz nevarēja iebraukt. Taču, vērojot Irbes upes krastus, tu saproti vēl vienu patiesību: senos līvus varēja barot galvenokārt jūra – šajās kāpās labība, kartupeļi diez ko neaug. Protams, mūsdienās par zemi svarīgāki ir tā saucamie cilvēkresursi. Iespējams, labākos vēsturiskos apstākļos līvi, līdzīgi somiem, būtu attīstījuši kosmisko sakaru tehnoloģijas, viņiem būtu sava lībiska «Nokia», dzīve attīstītos radošāk un bagātāk nekā citviet Latvijā. Upe nesIrbe tiešām tek kā irbīte. Tajā ir straume, kas nes ar ātrumu vismaz divi trīs kilometri stundā. Bīstami ir nogrimušie koki, kas jau gadu gadiem guļ upē un tā vien grib iebelzt pa laivas dibenu. Toties, šķiet, nav neviena straumes virpuļu apslēpta akmens kā Salacā vai Abavā. Zem tīrā ūdens ap pusotra metra dziļumā dzeltē tīra kāpu smilts. Liekas, ka nekādu lielo zivju tādā Irbītē nevar būt, taču divās vecās gumijas laiviņās garām aizīrās īstu makšķernieku ģimene, kas, velcējot sienāžus, bija noķērusi pāris vismaz trīssimt gramu sapalu. Mums tos piedāvāja iemainīt pret cepumu paku, kas šiem esot palikusi mājās. Kamēr domājām, vai mainīties, straume laivas aiznesa tālāk, un jautājums atrisinājās pats no sevis. Nākamajā dienā, apdzenot kādu lēnu plostu, dzirdējām par neveiksmīgāku makšķernieku, kas bija iemainījis zivis no veiksminieka. «Kādēļ upē ir straume?» ūdenī raugoties, iejautājās piecgadīgā meita, pieradusi pie Zemgales upēm, kas gandrīz visas ir dziļas un lēnas. Pagaidām paliku atbildi parādā. Kā lai bērnam iestāsta, ka upe zināmā mērā ir kā cilvēka dzīve? Un tajā taču jābūt kustībai, straumei. Ugunsgrēku novēršotPusdienlaikā piestājām pie balto smilšu kāpas, lai izpeldētos un atvēsinātos. Ritēja viena no svelmainākajām dienām šajā vasarā. Saulē sakarsušās smiltis tā dedzināja pēdas, ka tikko varēja pa tām paiet. Piepeši saodām dūmus. Pie kāpas neviena cita nebija, taču pie smilšu nogāzes dega ugunskurs. Tam pāri – alkšņa šķērskoks. Izskatījās, ka no rīta tur kādi upes braucēji vārījuši ūdeni. Kā var spriest, neizdegušās oglītes sausais vējš bija uzpūtis un kuru katru brīdi jau varēja izcelties ugunsgrēks. Salējām ugunskura vietā divdesmit litru ūdens un jutāmies padarījuši labu darbu.Tālākais ceļš turpinājās bez nopietniem satraukumiem, katrā īrienā izbaudot vasaru. Ir īpašnieki, trūkst dzīvotājuCeļojumu beidzām pie Jaunjoku gājēju tilta, kilometrus divus pirms upes ietekas jūrā. Zaļie neiesaka pakoties un kāpt mašīnās pašā jūras krastā. Tas saistās ar kāpu izpostīšanu. Ja spēka daudz, var aizlaist līdz jūrai un tad uzirties pret jau pavisam nelielo straumi līdz Jaunjoku tiltam atpakaļ. Taču tuvojās vakars, un mums viens otrs jaunāks brauciena dalībnieks izskatījās diezgan saguris. Mājup dodoties, piestājām vecajā zvejniekciemā Sīkragā, kur esot pusotra simta zemes īpašnieku (liela daļa spekulantu – pārpircēju), bet tikai četri pastāvīgie iedzīvotāji. Pārsvarā tur ir vasarnīcas, no kurām daudzas svētdienas pievakarē tukšas. Jūra gan bija silta, ar draiskiem vilnīšiem, un negribējās iet projām. Krastā lepni stāvēja jauns uzraksts lībiešu valodā – Sīkrags, kā adresēts tiem vecajiem līvu zvejniekiem, kuri atgriezās mājās no jūras.
