Pēdējo nedēļu laikā publiskajā telpā plašu uzmanību izpelnījušies dažādi ar dzīvnieku spīdzināšanu saistīti gadījumi.
Te viens varmāka suņa rīklē sviedis kaķēnu, te kāds pļēgurs savu minku saspārdījis un pametis, lai noasiņo, vēl kāds apracis dzīvu suņuku, cita dzīvnieka dzīvība «saimnieka» izdarību dēļ beigusies cilpā… Uzskaitījumu noteikti varētu turpināt, un prātam nav aptverams, cik vēl šādu gadījumu līdz plašākiem sabiedrības slāņiem nemaz nenonāk.Uzzinot par kārtējo barbarismu, pāri visam ir tikai viens jautājums – kādēļ? Jo laikam tā arī nekas nespēs izskaidrot, kādam jābūt cilvēkam, lai tā rīkotos. Daļēji atbildi sniedz arī tikko publicētais apkopojums par tiesu un sodu praksi lietās par nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem – pagājušogad no 12 par vainīgiem atzītiem kustonīšu mocītājiem restotus apartamentus Temīda vēlējusi izbaudīt tikai… vienam. Par dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpšanu no nepilnām divsimt krimināllietām sodu (lai vai kādu) saņēmuši vien 33! Kādēļ tik maz? Atbilde vienkārša kā divreiz divi – atkal visu sarežģī kārtējās likumu nepilnības…Domājams, daudziem jelgavniekiem vēl labā atmiņā gadījums ar vairākas dienas automašīnā ieslēgtajiem bobteiliem. Arī toreiz atbildīgās institūcijas nespēja vien ar dzīvnieku īpašniekiem beigt cimperlēties kā ar jēlām olām, «pavisam legāli» atsakoties veikt noteiktas darbības suņu atbrīvošanai un nogādāšanai patversmē. Vai rīcība būtu tāda pati, ja dzīvnieki, knapi dvašojot, automašīnā mocītos, piemēram, pēc sitienu sērijas? Diezin vai. Un, ja spīdzinātāju pārītis tiek sveikā ar naudas sodu, kā to nosaukt? Kur bezzobains likums un kūtri izpildītāji, tur sabiedrība degradējas draudīgā progresijā.
