Pieredze
Vecākajai meitiņai dabūjām vietu bērnudārzā, kad viņai bija trīs gadi. Tas bija ļoti piemērots laiks – lai arī Laura pēc dabas ir klusa un kautrīga meitene, kurai patīk ķerties mammai brunčos, šajā vecumā viņa izrādīja lielu interesi par citiem bērniem un vēlējās ar viņiem spēlēties. Iedzīvoties bērnudārzā meitai nesagādāja lielas problēmas, turklāt jau no nepilna gada vecuma apmeklējām bēbīšu skoliņu, viņai bija radusies nojausma, kas ir skolotāja un ko dara nodarbībās. Jaunākajam bērnam pienāca kārta doties uz dārziņu divu gadu vecumā. Gadu viņš bija dzīvojis mājās ar auklīti, šķita, ka dēliņam arī bērnudārzā varētu patikt, tomēr pirmās divas nedēļas izvērtās diezgan grūtas. Atvadoties mazais raudāja tik sirsnīgi, ka man sirds vai pušu plīsa. Vajadzēja norīt rūgtumu un vainas apziņu un turpināt. Drīz vien mazais pierada, un bija prieks vērot, kā viņš samācās dziesmiņas, dzejolīšus un citas gudrības. Diemžēl puika apguvis arī dažas ne tik labas lietas. Nevarētu teikt, ka bērni dārziņa laikā ļoti slimotu, tomēr tas notiek biežāk nekā mājās. Mazie došanos uz bērnudārzu uztver tāpat kā mēs iešanu uz darbu. Ne vienmēr tas sagādā prieku. Lielajai meitai īpaši nepatīk gulēt diendusu, tāpēc brīvdienās ļaujam viņai to nedarīt. Cenšamies arī izkārtot savu darba ritmu tā, lai vasara bērniem būtu brīva, kamēr pašiem darbs, mums palīdz abas vecmāmiņas un vajadzības gadījumā arī auklīte. Tas gan sarežģī mūsu ikdienu, bet uzskatu, ka mazajiem arī vajag atvaļinājumu.
