Patlaban Dreimaņu mājās rit karstākais ražas laiks, daļā siltumnīcu jau iedēstīti tomāti un gurķi rudens vākumam, bet blakus augu mājām garās rindās dīgst burkāniņi un loki
Glūdeniece Aiga ir viena no Dreimaņos audzēto puķu un dārzeņu pastāvīgajām pircējām, kas pēdējos gados sezonas laikā regulāri piestāj Jelgavas – Liepājas šosejas malā, kur 13 siltumnīcās saimnieko trīsdesmitgadnieki Santa un Kaspars Mingini. Viņu darba sezona sākas jau februārī, kad sēj redīsus, salātus, kopj vasaras puķes, ko šopavasar pircējiem piedāvājuši pirmo reizi. To, ka ziedi Minginiem ir mīļa kultūra, liecina iebraucamā ceļa malas, kas no šosejas līdz pat vārtiem rotājas košām vasaras puķēm. «Esmu beigusi Buldurus, tādēļ dārzkopība ir ne tikai darbs, bet arī patīkams hobijs,» saka Santa. Viņa Zemgalē ieprecējusies no Tūjas Vidzemes pusē un pārcelšanos nemaz nenožēlo. Te esot pat siltākas vasaras nekā piejūras ciematā. Redīsi, kabači, tomāti Lielākoties dārzeņi siltumnīcās un ap tām audzēti no profesionāļiem domātajām sēklām. Bet ir arī tomāti, piemēram, tā saucamās buļļa sirdis un oranžie, kuru sēklas paredzētas amatieriem. «Šie tomāti ir dārgāki, taču gribētāju netrūkst, citam vajag tieši to «sirdi», nevis pliko sarkano.» Ļoti agri sākuši audzēt kabaču dēstus, apkurināmā siltumnīcā tie sākumā spēkā pieņēmās, iestādīti putuplasta kastītēs. «Mums bija paši pirmie kabači – maija pirmajās dienās –, bet pirms tiem februārī – redīsi. Nupat jūlija beigās kabačus no siltumnīcām izvācām un to vietā – tomāti vēlākai ražošanai,» atklāj Santa. Visu ražu Minginu ģimene realizē paši, tādēļ arī cenšas izaudzēt vien tik, lai spētu pārdot. Tirgū darbojas Kaspars, kādreiz arī Santa, bet uzpircējiem «par kapeikām» atdot neesot vērts. Lai savām vajadzībām nebūtu jāaudzē trīs stādi atsevišķā vietā, jo tirgošanai domātie pārlieku smidzināti pret kaitēkļiem un slimībām, Santa teic – ķimikālijas dārzeņi dabū tikai reizi ziedēšanas laikā. «Ēdam arī paši, bet zinām audzētājus, kas miglo katru trešo dienu! Bijām pie viena tāda ciemos Lietuvā, kur zem plēves 17 hektāru. Ja mēs tā darītu, tad taču nevarētu mūsu mazo divgadnieku Tomu Edvardu laist skriet, kur gribas. Bet viņš – ieskrien būdā un plūc!» To, ka tomāti pesticīdus maz dabūjuši, var redzēt arī pēc to lapām – vecākās apakšējās ir ar dzeltenīgām un brūnganām maliņām, bet gurķiem, kas nupat beigs ražot, manāma miltrasa. Kaspars un Santa dārzeņus audzē augsnē, nevis kūdras renēs vai minerālvatē. Arī tas tomātiem un gurķiem piešķir raksturīgāku un dabiskāku garšu. Automatizēta ir laistīšana, ūdeni no tuvējās ūdenstilpnes piegādā pa tievām caurulītēm katram dēstam. Patlaban Dreimaņos tomāti, gurķi, kabači, paprika, asie pipari, puķkāposti, kāposti, virkne garšaugu, zirņi un burkāni aug nepilnā pushektārā segto platību un arī blakus siltumnīcām. Divas lapas uz katru ķekaruLai tomāti ventilētos un ilgāk būtu pasargāti no slimību ietekmes, tiem izlauztas apakšējās lapas līdz pirmajam ķekaram. Regulāri likvidē arī pazarītes, lai tās neatņemtu spēku ražas briedināšanai. «Divas lapas uz katru ķekaru noteikti jāatstāj, lai augļiem piegādātu enerģiju. Kā sāk kļūt bālākas, tā var šņikāt nost, jo tādas fotosintēzes procesus vairs nenodrošina,» Santa zina teikt, ka uz augu noteikti vajag 15 lapu, ja ir vairāk, apakšējās pa kādai var noplūkt. Lai tomātiem nebūtu stress, noraut drīkst ne vairāk par divām lapām nedēļā. Citur laukos varot redzēt, ka «nočikātas» visas lapas līdz galotnei, tad par slimībām nav ko brīnīties, tāds augs kļūst vārgs un agri aiziet bojā. Kaut arī atstāts pietiekami daudz lapu, pa kādam augam bojājas amatieriem domātajās kultūrās. Tā saucamajai vērša sirdij skādi nodarot ne tikai puves, bet arī šķirnei raksturīgie smagie augļi. Tā kā augi atsieti ar parasto preses auklu, saules ietekmē tā ātrāk izdilusi un tomātu smagumu nav spējusi noturēt. Vairāki dēsti tādējādi pēc kritiena palikuši bez apakšējiem ķekariem. Tomāti, kas ražo kopš vasaras, patlaban atstāti bez galotnītēm, lai vairāk spēcinātu briestošos ķekarus. «Zirnīšus taču man nevajag, par tādiem nekādu naudu nevar paprasīt. Labāk lai lielāki,» stāsta Santa. Jelgavas tirgū viņu audzējums būšot vēl visu septembri un arī oktobra sākumā. Pašlaik divās nedēļās izauguši prāvi dēsti, kas tikai pēc pusotra mēneša, spītējot rudenīgajam laikam, sāks brangi ražot.«Visu laiku ņēmāmies kopā!»Dreimaņu tagadējā vietā Minginu ģimene saimnieko tikai trīs gadus. Uz jautājumu par rosības sākumu Santa atbild, ka vispirms strādājuši kopā ar Kaspara vecākiem Jelgavā. Zemnieki viņi nav, juridiskais statuss – piemājas saimniecība. Kaspara vecāki sāka ar tulpju biznesu pirms divdesmit gadiem, jaunā saimnieka mamma Māra atceras, ka kopā ar Andri Šķēli dārzkopības sabiedrībā audzējuši tulpes.No pilsētas pārcelties nācies piespiedu kārtā, jo 3. līnijā zeme nepiederēja Minginiem. Tagad daudzo siltumnīcu vietā aiz veikala «Otto» cita pēc citas tiek celtas privātmājas. Līdz nākamajam pavasarim viņi domā nojaukt četras vecās mazās augu mājas un to vietā uzcelt trīs jaunas. Plānojot paplašināt puķu audzēšanu, viena siltumnīca būs domāta ziedu dēstiem. «Vietas apkārt jau pietiek, bet nav vajadzīgs daudzums, labāk audzēt mazāk, bet kvalitatīvus dārzeņus,» vērtē jaunā saimniece.Runājot par skatu nākotnē, Santa smaida, un var manīt, ka redzējums ir optimistisks. Bažīgāka ir Kaspara mamma Māras kundze, viņa ironiski teic: «Ja Rozes kungs neķersies pie dārzeņu audzētājiem, tad jau būs labi!» Santa piebilst, ka nepieciešama attīstība, jāpamaina sortiments, jānodrošina izvēle, jāmēģina agrāk piedāvāt pirmo ražu. Un tad klientu netrūkst. Par pieprasījumu liecina kaut tas, ka neilgajā «Ziņu» ciemošanās laikā Dreimaņos iebrauca vairākas kundes, un Kaspars pat tā īsti izrauties sarunai par saimniekošanu nemaz neiespēja.
