Cilvēkam laimei nevajagot daudz. Priekam – vēl mazāk. Ir ļoti pārsteidzoši lasīt un klausīties teju vai sajūsmas apvītos paziņojumus, ka, piemēram, «gada inflācija turpina samazināties jau otro mēnesi», it kā tā gluži kā akmens ripotu no kalna jau gadu un šis process varētu turpināties vēl vismaz trīs.
Optimisms, ka vai nu! Neapšaubāmi, ir kaut nedaudz patīkami apzināties, ka ierasti badīgais inflācijas žurkulēns aizvadītajā mēnesī sācis grauzt mazāk un no 17,7 procentiem samazinājis savu apetīti par veselu procentu. Tomēr runāt par «lejupejošu tendenci» tik optimistiskā manierē, kā pēdējās dienās plašsaziņas telpā pieredzēts no banku analītiķu un pat finanšu ministra puses, neļauj, piemēram, kāds, šķiet, uz īsu brīdi piemirsts fakts. Proti, straujiem soļiem tuvojas «svētā trīsvienība» – rudens, teju uz pusi kāpjoši gāzes tarifi un jaunā apkures sezona.Realitātē tas nozīmē, ka absolūtajos skaitļos lielākajai daļai mājsaimniecību rēķini vismaz trīskāršosies (ja vien neglābs ļoti silta ziema), un tā vēl būs «veiksme», ja gada vidējais inflācijas rādītājs neiesniegsies trešajā desmitā, tā ka izdaudzinātās aplēses par 17 procentiem vērtējamas pat ļoti kritiski.Šajā kontekstā nebūt neiepriecina «mierinājums», ka rudenī gaidāmais trieciens pa maciņiem beidzot būšot pēdējais. Varbūt piepildās ekspertu prognozētais un nākamgad naudas «vērtības krituma indekss» būs rakstāms ar vienu ciparu, taču tas notiks uz rudens lēciena rēķina, tāpēc saulainu perspektīvu te saskatīt pagrūti.Kā saka, optimisms ir laba lieta, taču piesardzība, tajā skaitā pārāk cerīgās prognozēs, arī nenāk par ļaunu.
