Latvijai, tāpat kā citām globālās militārās misijās iesaistītām valstīm, jārēķinās, ka agrāk vai vēlāk uz krīzes teritorijām būs ne tikai jāsūta medikamentu kravas brūču lāpīšanai, bet diemžēl jābūt arī gataviem likt lietā cinka «kastes» tautiešu transportēšanai mājup.
Traģiskais pavērsiens, ko šonedēļ Afganistānā pieredzēja Latvijas armijas karavīri un kas vienam izrādījās liktenīgs, nebūt nav patīkams, taču daudz neizprotamāka ir liekulīgā spriedelēšana, vai upuru (gan cilvēcisku, gan materiālu) dēļ Latvijai nevajadzētu apsvērt jautājumu par palikšanu misijā, un visai liekulīgā prātošana, ka esam «pārāk maza tauta, lai atļautos tādus zaudējumus, kādi mums ir, kopš piedalāmies šajās misijās».Kā zināms, ārvalstu misijās nevienu karavīru ar adatainu mietu vis piespiedu kārtā nedzen, savukārt došanās uz «karsto punktu» nenozīmē dīku dienu vadīšanu magoņu lauka malā, un veterānu statusu vienības pilnā sastāvā sagaida reti.Atrodoties kaut kur vienas pasaules lielvaras sapulcinātā, būsim godīgi, okupantu kontingentā, ik brīdi jābūt gataviem gan pret sevi vērstiem šāvieniem no jebkurienes, gan bumbu eksplozijām ceļa malās. Turklāt jāņem vērā arī tāds «sīkums», ka Latvijas karavīri Afganistānā līdz šim savu misiju pildījuši relatīvi mierīgos apvidos.Vārdu sakot, spēkā ir vienkāršs princips – kam bail no vilka, tas mežā neiet. Tiklab varētu iekāpt lidmašīnā un zūdīties, ka tā lido pārāk augstu un izraisa sliktu dūšu. Kādēļ mūsu valsts karavīriem jāpalīdz amerikāņiem atvest musulmaņiem «mieru» un «demokrātiju» bumbvedēju kravas nodalījumos, tas jau ir cits jautājums. Jārēķinās ar vienu – kamēr šajā misijā būsim iesaistīti, vieglu dienu nebūs.
