Cilvēkam laimei nevajagot daudz. Priekam – vēl mazāk. Ir ļoti
pārsteidzoši lasīt un klausīties teju vai sajūsmas apvītos
paziņojumus, ka, piemēram, «gada inflācija turpina samazināties jau
otro mēnesi», it kā tā gluži kā akmens ripotu no kalna jau gadu, un
šis process varētu turpināties vēl vismaz trīs.
Optimisms, ka vai nu! Neapšaubāmi, ir kaut nedaudz patīkami
apzināties, ka ierasti badīgais inflācijas žurkulēns aizvadītajā
mēnesī sācis grauzt mazāk, un no 17,7% samazinājis savu apetīti par
veselu procentu. Tomēr runāt par «lejupejošu tendenci» tik
optimistiskā manierē, kā pēdējās dienās plašsaziņas telpā
pieredzēts no banku analītiķu un pat finanšu ministra puses,
neļauj, piemēram, kāds, šķiet, uz īsu brīdi piemirsts fakts. Proti,
straujiem soļiem tuvojas «svētā trīsvienība» – rudens, teju uz pusi
kāpjoši gāzes tarifi un jaunā apkures sezona.Realitātē tas nozīmē, ka absolūtajos skaitļos lielākajai daļai
mājsaimniecību rēķini vismaz trīskāršosies (ja vien neglābs ļoti
silta ziema), un tā vēl būs «veiksme», ja gada vidējais inflācijas
rādītājs neiesniegsies trešajā desmitā, tā kā izdaudzinātās aplēses
par 17% vērtējamas pat ļoti kritiski.Šajā
kontekstā nebūt neiepriecina «mierinājums», ka rudenī gaidāmais
trieciens pa maciņiem beidzot būšot pēdējais. Var jau būt, ka
piepildās ekspertu prognozētais, un nākamgad naudas «vērtības
krituma indekss» būs rakstāms ar vienu ciparu, taču tas notiks uz
rudens lēciena rēķina, tā kā saulainu perspektīvu te saskatīt
pagrūti.Kā saka, optimisms ir laba lieta,
taču piesardzība, tajā skaitā pārāk cerīgās prognozēs, arī nenāk
par ļaunu.
