Tas, ka liela daļa Latvijas autovadītāju uz ceļiem dažbrīd uzvedas ne mazāk karstasinīgi kā džigiti, ir jau sen zināms fakts.
Tāpat pierādījies – karsto dabu un vēlmi sēsties pie stūres žvingulī var novērst, vien piemērojot bargus sodus un piesolot «sutkas». Pirms neilga laika mūsu ceļu policijas vadītāju galvās nobrieda lēmums beidzot sākt cīņu ar ašajiem skrējējiem. Viņi iegādājās četrus automātiskā režīmā strādājošus fotoradarus, ko izvietoja Latvijas ceļu malās. Un lietas pamazām «aizgāja». Pareizāk sakot, «laši» sāka ripot kasē. Un kā nu ne, ja, pēc pašu ceļu policistu aprēķiniem, stundā fotoradars «pieķer» apmēram 20 skrējēju. Ja vidēji katrs no tiem samaksā godīgi «nopelnītos» 30 latus, stundas laikā sanāk 600. Atņemot dārgās ierīces amortizācijas, uzstādīšanas un apkopes izmaksas, vienalga paliek pietiekami apaļa summa. Laikam sapratuši, ka tā ir iespēja uz «skrējēju» rēķina pamatīgi papildināt paputējušo kasi, iekšlietu ministrs Mareks Segliņš kopā ar ceļu policijas vadību paziņojis, ka tiks iepirkti vēl vismaz 100 fotoradaru. Gada laikā tie sevi būšot atpelnījuši. Viss jau it kā ir pareizi. Autovadītāji tiek sodīti par pašu karstgalvību un ceļu satiksmes noteikumu neievērošanu. Tomēr paliek tāda kā neizpratne. Nav ko slēpt, ceļu policistiem ir savas «ganību» vietas, kur autovadītāji parasti brauc ātrāk, nekā atļauts. Uzliekot tur fotoradarus, nauda gan «tecēs», bet kāda problēma paliek atklāta. Proti, šajās vietās pietrūks ceļu policistu klātbūtnes, kas disciplinē autovadītājus vēl labāk nekā bailes no neizbēgamā soda par ātruma pārsniegšanu.