Meklējot iespējas savilkt galus ģimenes budžetā, par Daces mītneszemi kļuva Anglija.
Latvijā maz būs cilvēku, kuram kāds ģimenes loceklis, draugs, rads vai paziņa nestrādātu ārzemēs. Anglija un Īrija kļuvušas par mītnes zemi daudziem tūkstošiem latviešu. Ziņu par Daces Janševskas ierašanos Latvijā vienmēr pamanu portālā draugiem.lv, jo tad vietas nosaukums «Skelmersdale» nomainīts pret «Jelgava». Dace jau trīs gadus nostrādājusi Anglijā, tomēr katru vasaru pavada Latvijā. Viņas mērķis nav palikt Lielbritānijā, bet gan atgriezties, kad bērni būs izskolojušies.«Dodos strādāt uz Angliju»Atminos to brīdi, kad satiku Daci ar bērniem Matīsu un Alīnu veikalā «Rimi» pie majonēzes plauktiem un uz jautājumu «Kā klājas?», viņa atbildēja, ka esot nolēmusi doties strādāt uz Angliju. Nauda firmai samaksāta, un tikai jāgaida, kad varēs doties ceļā. Daces sejā mijās nedrošība ar cerību, ka viss būs labi. Viņa bija paņēmusi kredītu un nopirkusi māju ļoti bēdīgā stāvoklī, kura steidzami jāremontē. Salīdzinot ar šā brīža cenām, pirkums bija lēts, bet nopelnīt kredīta atdošanai un mājas remontam 2005. gadā nebija iespējams, pat strādājot četrās darbavietās. Dace bija skolotāja 4. pamatskolā, informātikas skolotāja 2. sanatorijas internātskolā un vadīja deju kolektīvus – Aizupes skolā un «Ieviņu» Jelgavā. Dace atzīstas, ka ļoti paticis strādāt par skolotāju un viņa ļoti priecājas par saviem audzināmajiem, kas šogad beiguši 12. klasi un apciemo katru gadu dzimšanas dienā.Ar Daci iepazinos deju kolektīvā «Laipa». Viņa vienmēr bija dzīvespriecīga, optimistiska un dažādām idejām pārpilna. Vienmēr noskrējusies un gana aizņemta, jo bija jāpaspēj ne tikai darbus izdarīt, bet arī abus bērnus pa pulciņiem izvadāt. Dace tagad tā arī saka – aizbraukusi naudas dēļ, jo bija piekususi no nemitīgās skraidīšanas, daudzajiem darbiem un nespējas nodrošināt sev un bērniem normālu dzīvi. Viesnīcas vietā – puravu lauksDace atzīstas, ka firma viņu pārsteigusi nesagatavotu, jo solītais darbs viesnīcā īstenībā izrādījies darbs puravu laukā. Viņa ar draugu sapratusi, ka tam nav gatavojušies, pat piemērota apģērba nav. Darba vadītājs pateicis – ja neiet uz lauka, tad nekādas palikšanas nav. Neko darīt, devušies prom un pirmajam pretimnācējam jautājuši, kur atrast darba centru. Nakti pavadījuši mašīnā, kurā ielaiduši cilvēki, kas strādājuši puravu laukā. Otrajā dienā izdevies sazināties ar kādu sievieti, kas palīdzējusi atrast darbu saldējuma fabrikā. Dace atzīstas, ka izturējusi vienu mēnesi un atbraukusi mājās. Nopietns iemesls bijis arī dziesmu svētki, jo visi viņas vadītie deju kolektīvi izcīnījuši iespēju piedalīties tajos. Vasaru pavadījusi Latvijā, bet rudenī devusies atpakaļ. Vispirms strādājusi kūku fabrikā, bet, kad sākusies sezona, – saldējuma ražotnē. Darbs pie konveijera bijis ļoti vienmuļš. Pirmo gadu rāvusies pa divpadsmit stundām dienā, kā arī brīvdienās, lai tikai sapelnītu kredīta atdošanai un mājas remontam. Dace smejas, ka nekāda karjera neesot iznākusi, jo katru vasaru braukusi uz Latviju un atgriežoties viss atkal bijis jāsāk no nulles, bet tas jau arī neesot viņas mērķis – tur iesakņoties.Tagad es braucu bērnu dēļDace stāsta, ka 2006. gada augustā uz Angliju devusies ar bērniem. Bijusi doma, ka gadu vēl pastrādās, bērni apgūs angļu valodu, un 2007. gadā viņi atgriezīsies. Diemžēl, kad sākusi iekārtot bērnus skolā Latvijā, radušies nelieli sarežģījumi, jo norādīts, ka dēlam būs grūti, jāmācās klasi zemāk un devīto klasi viņš nepabeigs. «Dēla draudzenei no Liepājas tā arī bijis, ka skolotāji visu laiku bakstījuši – tu taču devīto klasi nepabeigsi. Meitene atbrauca atpakaļ uz Angliju. Pieņemt lēmumu atgriezties Anglijā mudināja arī meitas eksāmenu rezultātu saņemšana. Alīna bija nokārtojusi visus priekšmetus A līmenī. Tas nozīmēja, ka viņa var mācīties vienā no labākajām koledžām Anglijā. Alīna nolēmusi studēt medicīnu. Par viņas labajām sekmēm tika rakstīts pat divās vietējās avīzītēs.» Par to Dacei priecīgi paziņojusi kaimiņiene, kad viņi atgriezušies no Latvijas. Alīna ļoti labi mācījusies arī Latvijā. «Matīsam varbūt tā nav veicies, arī Anglijā viņš nav izcilnieks, bet neviens skolotājs nekad nav teicis, ka viņš kaut ko nevar. Skolotāji bērnus iedrošina un uzmundrina pirms eksāmena, nevis baida, kliedzot: «Ja nemācīsieties, izkritīsiet eksāmenā!» Bērni skolā tiek ļoti atbalstīti. Neviens nesaka – tu esi stulbs un nekad neko nepratīsi.»«Jā, tagad uz Angliju dodos bērnu dēļ,» saka Dace. Viņiem tur ir lielākas iespējas. «Mums ir piešķirta valsts māja.» Dace smejoties teic, ka sākumā tā izskatījusies diezgan briesmīga, bet valsts devusi naudu remontam, un Matīss, kā vīram klājas, pieņēmis lēmumu, ka telpas var izremontēt. Dace rāda fotogrāfijas, kur redzamas gaumīgi izremontētas istabas. Viņa priecājas, ka tagad atradusi darbu, kas patīk, arī kolektīvs ir labs. «Anglijā es jūtos drošībā»Dace atzīstas, ka Anglijā viņa jūtas daudz stabilāk un drošāk nekā Latvijā, jo tur ir liels valsts atbalsts, izglītība bezmaksas, skolas grāmatas, burtnīcas par brīvu, jāmaksā tikai par skolas autobusu. Medicīniskā aprūpe par brīvu. Protams, arī tur netrūkst problēmu un dažādu birokrātisku muļķību. «Mēs ar Matīsu gribam dzīvot Latvijā, nezinu, kā būs ar Alīnu, jo viņai ilgi jāmācās», saka Dace. Ar Alīnu sarunājamies, izmantojot «Skype», un viņa atzīst, ka Anglijā mācās ar prieku, jo ir liels skolotāju atbalsts. Viņi nav īgni un dusmīgi, bet paskaidro un labprāt palīdz. Tāpat kā Latvijā jāmācās daudz, bet apgūto viņa atceroties ilgāk, jo mācības nav tik sadrumstalotas, katru priekšmetu apgūst krietni dziļāk. Teorētiskās zināšanas tiek sasaistītas ar realitāti, minot raksturīgus piemērus no dzīves. Alīna stāsta, ka pirmie mēneši nav bijuši viegli, jo nav tik labi pratusi angļu valodu, bet skolotāju un skolasbiedru attieksme bijusi pozitīva. Kāds jau nodēvējis par migrantiem, bet pārējie uzreiz apsaukuši. Alīna vairākkārt uzsver – nav pareizi domāt, ka ārzemēs visur mācības ir vieglākas. Ir dažāda līmeņa skolas, daudz pašam jāstrādā, bet mācīšanās sagādājot vairāk prieka un mazāk stresa.
