Pēdējos gados attieksme pret invalīdiem kā līdzvērtīgiem partneriem gan no valsts, gan sabiedrības puses ir mainījusies pamatīgi.
Pat tiktāl, ka Latvija nupat parakstījusi īstenošanai Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Konvenciju par personas ar invaliditāti tiesībām. Īsti gan nav izprotams, kāpēc tikai tagad, bet labāk vēlu, nekā nemaz. Konvencijas īstenošanai jāveic grozījumi likumos, un priekšlikumus apkopot uzdots plānošanas reģioniem. Tad jau redzēsim, kā šie ieteikumi tiks izvirzīti, apkopoti un, galvenais, realizēti, piemēram, būvju projektos.Liela daļa atvieglojumu, kas invalīdu ērtībām jau ieviesti, liek domāt par projektētāju un būvētāju radošo izdomu jau esošo noteikumu formālajai realizācijai. Starp izcilākajiem piemēriem var minēt galvaspilsētas Centrālajā dzelzceļa stacijā uzejas uz peroniem, kas aprīkotas ar speciāliem liftiem invalīdu ratiņu pacelšanai. Nokļuvis uz perona, invalīds var pamāt aizbraucošajam vilcienam, kurā iekļūt bez nesēju brigādes viņam nav iespējams. Atgriežoties tepat, Jelgavā, nevarētu teikt, ka no pieejamības viedokļa šeit būtu īsta bēdu leja. Labā tiesā sabiedriskas nozīmes ēku invalīdi ar kustību traucējumiem var iekļūt. Tajā pašā laikā no viņu puses dzirdēts ne viens vien skarbs vārds to virzienā, kas realizē ielu, konkrēti, gājēju ietvju, rekonstrukciju un izbūvi. Dažbrīd tiešām jābrīnās, cik formāli var izbūvēt vietu, pa kuru uz trotuāra paredzēts nokļūt gan invalīdiem ratiņkrēslos, gan jaunām māmiņām ar bērnu ratiņiem. Varbūt likumdošanā noteikt, lai darbu pieņemšanas komisijā tiek obligāti iekļauts cilvēks ar nopietniem kustību traucējumiem?
