Totalitārismā veselus piecdesmit gadus par mums domāja un mūsu vietā rīkojās «vadoņi». Tagad, kad pašiem jālemj par savu nākotni, izrādās, traucē Saeima.
Saeimas likumi nekur neder. Pēc Staļina nāves individuālajām ģimeņu saimniecībām uzreiz atcēla piena, gaļas, olu nodevas, lauksaimniecības un mazģimeņu nodokli, kas bija jāmaksā no algas un otrreiz neatkarīgi no ģimenes stāvokļa, ja bija gotiņa, kaziņa, aitiņa. Redz, kur bija valdīšana. Politbirojs izdeva dekrētu un paziņoja tautai, un kur tad vēl cenu pazeminājumi katru gadu uz beigām… Ja pusgada laikā nekas nemainās, jāvēl jauna Saeima, bet «iepriekšējos brāķus» – uz dāņu cūku fermām mēslus vākt! Tad zinās, kā salaist ārzemju uzņēmējus Latvijā.
Esmu cilvēks tajos gados, kas bērnībā un jaunībā piedzīvoto atceras labāk nekā vakarējos notikumus. Atminos pieaugušo strīdus. Vieni apgalvoja, ka Ulmanis pēc apvērsuma realizējis sociāldemokrātu saimniekošanas modeli, citi apstrīdēja – viņš, būdams demokrāts, tāds palicis līdz savas valdīšanas beigām, bijis godīgs cilvēks un visu darījis taisnīgi. Šajos strīdos tika minētas autoritātes. Kāds esot secinājis: «Sociālisms bez demokrātijas – verdzība, bet demokrātija bez sociālisma – mūžīgs haoss.» Šīs domas autoru atmiņa nav saglabājusi. Analogus izteikumus dzirdēju arī pagājušā gadsimta pēdējos gados.
Sociālisma verdzības laiku pārdzīvojām, tagad jāpārdzīvo «mūžīgais haoss». Bet vai vajadzīgs? Varbūt cietīsim tos četrus gadus un gatavosim nākamajām vēlēšanām «eņģeļu pulkus», kas atrisinās visas samilzušās problēmas. Nez kāpēc zviedri un dāņi savās zemēs balstās uz sociāldemokrātu saimniekošanas modeli? Arī Vācijā valda vai nu kristīgie demokrāti, vai sociāldemokrāti un parlamentu nemaina kā cepures.
Žanis Polis
