Henrijs Kress, Jelgavas 1. sanatorijas internātskolas direktors
Rit pēdējās nedēļas pirms 1. septembra, kas skolās iezīmē jaunu darba cēlienu. Jelgavas 1. internātskolu vadu jau gandrīz gadsimta ceturksni, taču dzīve piespēlē jaunas problēmas, un nevar vien paļauties uz veco pieredzi. Otro gadu mūsu skolā darbosies «Draugu klase», kurā mācās astoņi bērni, kuriem ir gan garīgās, gan fiziskās attīstības traucējumi. Gatavojoties jaunajam mācību gadam, esam iepirkuši mācību līdzekļus, trenažierus un domājam, kā palīdzēt bērnam apgūt pašu vienkāršāko. Ir pat gadījumi, kad jāiemāca rāpot, kas ir pamats tam, lai cilvēks sāktu staigāt. Šovasar skolā veikti pamatīgi remontdarbi – uzlikts jauns jumts gan internātam, gan skolas ēkai, nosiltināti bēniņi, ielikti jauni logi. Gaiši un optimistiski pēc remonta izskatās mūsu medicīniskajā blokā. Ar pedagogiem skola ir nokomplektēta. Līdz šai nedēļai bija atlikusi viena audzinātājas vakance, uz ko pieteikušās trīs pretendentes. Mācību iestādē atrodas tautas nobalsošanas iecirknis. Tas prasīja papildu pienākumus referendumos. Kad tika iniciēta šīs dienas tautas nobalsošana par grozījumiem likumā par valsts pensijām, sākumā bija noskaņa, ka «par» balsošu arī pats. Taču tagad, kad valdība skaidro jau pieņemtos lēmumus, kas pensionāru situāciju uzlabo, esmu sācis šaubīties par šā referenduma lietderību. No otras puses, ir šaubas arī par to, vai valdība savus solījumus turēs. Nezinu tik smalki vēlēšanu procesa kārtību, bet, manuprāt, abus šomēnes notikušos referendumus varēja rīkot vienlaikus. Divi miljoni valstij ietaupītos. Pēc izglītības esmu treneris, sporta pedagogs, tādēļ vakaros, cik vien spēju, vēroju olimpiskajās spēles. BMX riteņbraukšana, kas Latvijai atnesa zeltu, ir jauns sporta veids, kuru niansēs nepārzinu. Taču vizuāli man tas patīk, un katrā ziņā labi, ka BMX braucēji ir arī Jelgavā. Lai gūtu panākumus olimpiskajās virsotnēs, jābūt attīstītai arī piramīdas apakšdaļai – plašai skolēnu un jauniešu sporta kustībai. Īpaši skatījos sporta spēles. Tuvs man ir septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados arī Jelgavā labi attīstītais handbols. Starp citu, veiksmīgajā Īslandes izlasē Pekinā spēlēja agrākais Rīgas puika, Latvijas jauniešu izlases dalībnieks Aleksandrs Pētersons. Viņš ir ieprecējies Īslandē. Par mūsu basketbolistēm jāteic, ka viņas izdarīja to, ko spēja, – gods godam. Es ceru, ka medaļa basketbolā būs lietuviešiem, bet amerikāņi, manuprāt, tur ir stiprākie. Finālā daudz ko var izšķirt veiksme.Olimpiādē mani pārsteidz lielais rekordu birums peldēšanā un sprintā. Es varētu pieņemt, ka mūsdienās peldētāju tērpi ir no materiāla, kurš mazliet ķermeni tur virs ūdens, ka ķīnieši baseina ūdeni piepilda ar gāzi, kas atvieglo peldēšanu. Tomēr man šķiet, ļoti būtiska ir sporta medicīnas loma. Piemēram, amerikāņu daudzkārtējais čempions Maikls Felpss uzvarēja vienu distanci pēc otras ar nepilnas stundas atpūtu. Kur ir cilvēka spēju robeža? Šogad Specializētās peldēšanas direktore Zelma Ozoliņa mani pierunāja startēt veterānu mačos. Pēc piecdesmit metru peldējuma atkal savu spēju līmenī varēju nopeldēt tikai nākamajā dienā!1968. gadā olimpiādē Mehiko amerikāņu vieglatlēts Bobs Bīmons aizlēca 8 metrus 90 centimetrus. Vēl joprojām neviens tā nelec. Bīmona naglenes tolaik pētīja un neatrada, ka tajās būtu kādas atsperes. Tagad pēc arvien pilnīgākām metodēm sportistiem veic dopinga kontroles. Taču, manuprāt, liela nauda tiek ieguldītas pētījumos pretējā virzienā – lai dopingu cilvēka asinīs neatrastu. Tās ir manas subjektīvās pārdomas. Var jau būt, ka bažām nav pamata.
