«Man patīk, ka tie ir trīs sporta veidi,» saka triatlona veterāns Vladimirs Kuzmenko
«Viņam Dievs devis talantu darbā ar bērniem,» tā par savu pirmo treneri saka jelgavnieks Vladimirs Kuzmenko. Tas gan nav triatlons, bet daiļlēkšana, kuras gudrībās Vladimiru septiņdesmitajos gados Jelgavā sāka skolot Valters Lācītis. Taču līdzi nāca visai turpmākajai dzīvei svarīgas atziņas par mērķtiecības un patstāvības lomu. Sporta meistars daiļlēkšanā«Tas bija 1972. gadā, kad, vecāku mudināts, aizgāju uz Jelgavā nodibināto daiļlēkšanas sekciju,» savus pirmos soļus sportā atceras Vladimirs Kuzmenko. «Pēc gada pusotra līdz ar jaunu peldbaseinu tādu atklāja arī lietuvieši Klaipēdā. Treneri uzaicināja tur attīstīt šo sporta veidu, un mēs, trīs jelgavnieki, aizbraucām līdz ar viņu. Kad pēc pāris gadiem atgriezāmies, Jelgavas baseinā lēkšana bija beigusies, sāku braukāt uz treniņiem Rīgā. Pēc devītās klases devos uz Maskavu, kur mani uzņēma Olimpisko rezervju skolā.»Vairākkārtēji Latvijas čempiona tituli, sporta meistara normatīvs – Vladimira daiļlēcēja karjera attīstījās veiksmīgi. Gluži likumsakarīgi sekoja fizkultūras institūts, taču arī dienests armijā, pēc kura sportiskās intereses pavērsās citā virzienā.«Daiļlēkšana ir jauniešu sports,» īsta vīra mērķtiecību, patstāvību un izturību tolaik jau uzkrājušais Vladimirs pamato savu izvēli. «Pirmo Jelgavas maratonu noskrēju 1987. gadā. Tās tolaik bija ļoti populāras sacensības ar startu Ozolniekos. Ap 500 sportistu piedalījās,» izrādījās, tas bija arī triatlona «mazais pirkstiņš», kas vēlāk paņēma visu roku.Triatlona bums1988. gadā jelgavnieks sacensībās Tartu pirmoreiz izmēģināja savus spēkus klasiskajā triatlona distancē – pusotrs kilometrs peldus, 40 kilometru ar velosipēdu un 10 kilometru skrējiens. 300 dalībnieku vidū ierindojās 55. vietā – debijai ne slikti.«Man patika, ka tie ir trīs sporta veidi,» viņš saka un piebilst, ka tolaik uz triatlonu pārnākuši daudzi dažādu iemeslu dēļ treniņus citos sporta veidos pārtraukušie – skrējēji, slēpotāji, riteņbraucēji. «Var pat teikt, ka astoņdesmito gadu beigās Latvijā bija īsts triatlona bums ar daudzām sacensību iespējām.»Deviņdesmito gadu sākumā Daugavpilī vēl aizvadīts pēdējais PSRS čempionāts, bet pēc tam, jau atjaunotajā brīvvalstī, triatlonisti sākuši domāt par iespējām Rietumu virzienā.Ar sapni par Sidneju«Trenējos pats, individuāli. Dažbrīd izveidojās pa klubam, kas piesaistīja atsevišķu sporta veidu trenerus, bet speciālistu tieši triatlonā nebija,» šo laiku Latvijā atceras Vladimirs. Lielāks stimuls treniņiem un arī iespēja nopelnīt, piedaloties komercsacensībās, saskatīta Francijā. «Pavadīju tur vairākus gadus. No Latvijas aizbraucu aprīlī un tad līdz pat oktobrim gandrīz katru nedēļu startēju kādās sacensībās. Balvu fonds šajā valstī triatlona sacensībās ir viens no lielākajiem, ieguvums – atkarībā no izcīnītās vietas,» tā līdz 1996. gadam Vladimirs faktiski bijis profesionālis, kas savu iztiku pelna ar sportu. Taču «bija arī plāni tikt uz olimpiādi, bet neizdevās».«Pirmoreiz triatlons olimpiādes programmā bija iekļauts 2000. gadā Sidnejā, un 1997. – 1998. gadā vēl valdīja diezgan liela neskaidrība par kvalifikācijas normatīviem. Kad noskaidrojās stingrie noteikumi, kas ļauj startēt tikai pasaules 50 labākajiem, Starptautiskā triatlona federācija ieviesa reitingu. Piedaloties pasaules kausa posmos trīs gadu laikā bija jākrāj punkti. Austrālija, Brazīlija, Amerika – man nebija tādas naudas, lai nokļūtu uz sacensību vietām. Sapratu, ka netikšu, un 1998. gadā nolēmu pārtraukt aktīvās sporta gaitas.»Tolaik jau bija klāt arī ģimenes galvas pienākumi un pasaulē nākusi meitiņa Viktorija. «Ģimeni uzturēt ar sportu nevarēju,» stāsta patlaban nelielas celtniecības firmas vadītājs, tā, starp citu, veikusi apdares darbus arī «Pilsētas pasāžā» un «Vivo centrā».Olimpiskas izjūtas tepat LatvijāKas zina, varbūt tās bija olimpiskās Pekinas tuvojošās vēsmas, kas pamudināja 1998. gada Latvijas čempionu triatlonā Vladimiru Kuzmenko pēc desmit gadu pārtraukuma šogad atkal pievērsties treniņiem.«Atsākt nebija viegli. Skrēju, braucu, uz peldbaseinu gāju. Vienubrīd domāju, ka nevarēšu,» savas šaubas atklāj 1965. gadā dzimušais nu jau triatlona veterāns, kas galu galā atguvis ne sliktu sportisko formu. Pirmoreiz tā apliecināta ar desmito vietu ap 30 dalībnieku konkurencē Latvijas II olimpiādē. Pēc tam sacensībās Vaidavā, kur jau bija vairāk par 200 dalībnieku un jelgavniekam sestā vieta kopvērtējumā, bet pirmā savā vecuma grupā. Tad tāds pats sasniegums triatlonā Dobelē. Augusta sākumā Vladimirs bija starp Kuldīgas starptautiskā pusmaratona skrējējiem un finišēja ar savas grupas septīto labāko rezultātu.«Ieguvu arī godalgotu vietu veterānu sacensībās peldēšanā un piedalījos riteņbraukšanas sacensībās,» Vladimirs atzīst, ka veterānu sports Latvijā ir dzīvs, daudz aktīvu sportistu, kas sekmīgi piedalās arī Eiropas un pasaules mēroga mačos. Šī kustība tad arī varētu būt tā, kur viņš iesaistīsies, lai gan – «ne tik daudz zaudēju arī jaunajiem sportistiem».
