Vēl tikai dažas piebildes saistībā ar to pašu nelaimīgo referendumu. Pēdējo, kur tika lemts par grozījumiem pensiju likumā.Precīzāk – runa ir par konkrētas personālijas rīcību tautas nobalsošanas priekšvakarā, proti, kad Ministru prezidenta ārštata padomnieks Pēteris Leiškalns, arī Jūrmalas 211. vēlēšanu iecirkņa priekšsēdētājs, piedaloties televīzijas diskusijā, aicināja referendumā nepiedalīties, klaji pārkāpjot likumā «Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu» rakstīto, ka «vēlēšanu komisiju locekļiem un vēlēšanu komisiju pilnvarotajām personām ir aizliegts aģitēt». Viņu metās aizstāvēt Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Arnis Cimdars, norādot, ka nekādu pārkāpumu nav, jo televīzijā Leiškalns izrunājies nevis kā vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs, bet gan kā premjera ārštata padomnieks. Pārkāpums, lūk, būtu, ja amatpersona šādi izteiktos paša vadītajā iecirknī.Jautājums – kādam gan personības dalīšanās sindromam jāpiemīt un cik amati vienlaikus jāieņem, lai tik ērti varētu runāt krustu šķērsu un visu, kas vien uz mēles, neriskējot nonākt interešu konfliktā? Galu galā katrai amatpersonai ir tā ērtā alternatīva zināmos dzīves brīžos, pat visai bieži, būt privātpersonām. Tad šādā statusā katrs var mierīgi «maut, ko vēlas»?Cik pieņemama būtu situācija, kad, piemēram, Valsts prezidents, tērpies džinsos un T kreklā, saviesīgā pludmales pasākumā mazliet jautrā noskaņojumā televīzijas kameru priekšā skaļi paziņotu, ka Latvija vispār ir sasodīti štruntīga valsts, bet tās tauta – kašķīgi un stulbi tumsoņas, kas nejēdz pat sakarīgu Saeimu ievēlēt un tik meklē iemeslus skraidīt pa referendumiem vai ko tamlīdzīgu? Nešaubos ne mirkli, nākamajā dienā publiskā telpa mudžētu ar kauninošām frāzēm un aicinājumiem prasties kravāt somas un aizvākties gan no Rīgas pils, gan Jūrmalas rezidences, pretējā gadījumā piedraudot iziet ielās. Un nelīdzētu nekādas pusštata padomnieku izdvestas atrunas, ka izteikumi neskanēja Rīgas pils vārtrūmē, bet gan vaļīgā gaisotnē, un tos teica nevis Valsts prezidents, bet viena no cik tur mūsu valsts «privātpersonām» vai firmas X līdzīpašnieks.Ja pēc loģikas spriest par iepriekš minēto P.Leiškalna gadījumu, tad visai Latvijas daudzamatu bikšdibenu varzai gluži kā rekomendācija būtu jāpieņem nosacījums – pirms ko sacīt, atklāti definēt, kura cilvēciskā puse tagad kustinās mēli – valsts amatpersona, privātpersona vai kādu noteiktu interešu pārstāvis. Citādi skaidrības labad būs vēl jāsaplēšas vairākās daļās.
