Prātā nav palikušas nevienas vēlēšanas vai referendums, kas būtu noritējis tik pieklusināti vai pat nemanāmi kā sestdienas pasākums. Gluži vai gribas atgādināt, ka pagājušo sestdien vēlētāji varēja sev tīkamākajā iecirknī izteikt viedokli par grozījumiem likumā par valsts pensijām. Referenduma «bīdītāju» doma jau nebija slikta. Pensijas vismaz iztikas minimuma līmenī, turklāt, piemērojot pamatīgus koeficientus atkarībā no nostrādāto gadu stāža. Ņemot vērā iespaidīgo pensionāru skaitu, kam tas varētu būt saistoši, likās – pozitīvs referenduma iznākums garantēts. Bet nekā. Pietrūka salīdzinoši daudz vairāk nekā iepriekšējā referendumā pirms trijām nedēļām. Toreiz tikām aicināti balsot par grozījumiem Satversmē. Kaut gan vairums gāja «sadot pa mici» pašreizējiem Saeimas deputātiem, valdībai un politiķiem. Toreiz tas likās tik vienkārši un nepārprotami – lūk, viņi, kas neieklausās mūsu, tautas balss, sacītajā. Šoreiz viss bija daudz citādāk. Bija jāpieņem ļoti atbildīgs lēmums, kas varētu pamatīgi ietekmēt valsts budžetu uz gadiem. Vai tie, kuri piedalījās sestdienas referendumā, bija sapratuši lēmuma nozīmību? Vai neaizgājušie vai balsojušie «pret» to apzinājās? Lai arī pēdējam noticēt grūti, varbūt vēlētāju vairākums bija sākuši domāt ar galvu un ieklausīties argumentos. Lai nu kā – notikušais tomēr uztverams kā pamatīgs pieteikums nepārtrauktam uzraudzības procesam pār valdību un politiķiem, lai sabiedrības spiediens nemazinātu viņu vēlmi sociālo aizsardzību turēt uzmanības lokā.
Nenotika, bet nav bezcerīgi
00:01
26.08.2008
35