Pasaulē vēl nav sniegta skaidra atbilde uz jautājumu, vai pastāv tieša saistība starp hipotekāro kredītu krīzi un pašnāvību skaita palielināšanos.
Patlaban kārtību sargājošo struktūru pārstāvji paguvuši izteikties, ka suicīdu vilnis nenokārtotu ikmēneša maksājumu dēļ tuvākajā laikā varētu sniegties gana augstu. Tiesa, pārliecinoša pamatojuma šādiem apgalvojumiem vis nav – vienā brīdī tiek minēts straujš parādnieku pašnāvību skaita palielinājums, nākamajā jau ir runa «tikai» par atsevišķiem gadījumiem. Patīk mums tas vai ne, taču cilpā līšana, tablešu rīšana, šaušanās, griešanās un indēšanās kā šķietami neatrisināmu problēmu risinājumi tiek izmantoti visos laikos. Deviņdesmitajos gados galvas tika bāztas cilpās un krāsnīs īres un azartspēļu parādu, lauztas sirds vai citu orgānu un vispārējas bezcerības dēļ. Tagad attapšanās pie tukša bankas konta seko kā «lomkas» valstiski akceptētai sēdēšanai uz trekno gadu un it kā «lēto» kredītu adatas.Kā neliels glābiņš tiek uztverts ieplānotais obligātais atgādinājums kredītņēmējiem, ka aizlienētā nauda būs jāatdod. Tikpat labi uzreiz katrā veikalā būtu jāizkar milzu plakāts, ka par noskatīto preci kasē vajadzēs šķirties no zināmas naudas summas, it kā tas nebūtu pašsaprotami.Jāpieļauj, valstij samērā grūti atzīt, ka gadiem ilgi tikusi legāli pieļauta pašrocīgu finansiālo nāves spriedumu masveida parakstīšana gan bankās, gan piecminūšu kredītu «šaraškinkantoros», un tā nu pēc dzīrēm uz parāda atkal jācenšas ieklumburēt aizejošā vilcienā. Gan jau īslaicīgu audzinošu efektu tas varētu dot. Vismaz atgādināt par savu atbildību un to rūgto patiesību, ka parāds nav brālis, turklāt grūtību gadījumā ar bikšu pārdošanu vien var būt krietni par maz.
