Vārdu salikums «Baltijas ceļš» mūsdienās it kā šur un tur tiek pieminēts – par to galvenokārt runā daži politiķi (vai no tīras sirds, vai savu politisko reitingu celšanai), īsti latviešu nacionālisti (kas bieži vien ir gados veci cilvēki) un citi savas zemes patrioti.Manuprāt, par tādu vajadzētu būt ikvienam mūsu valstī, taču diemžēl tā nav. Es necentīšos izteikt vai uzspiest savu viedokli, vienkārši stāstīšu, kā bija un kā ir tagad.1989. gada 23. augusta vakarā no robežas līdz robežai 600 kilometru garumā divi miljoni Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotāju sadevās rokās, lai pasaulei apliecinātu: «Mēs gribam atpakaļ savu neatkarību, savas valstis – brīvu Igauniju, brīvu Latviju, brīvu Lietuvu!»«Baltijas ceļu» filmēja simtiem žurnālistu, un to raidīja visas lielākās pasaules televīzijas. Pēc šīs akcijas Baltijas jautājums vairs nebija tikai politiķu un diplomātu lieta, tas ieguva plašu Rietumu sabiedrības atbalstu. Ieskatoties bibliogrāfijā, statistiski redzams, kā pēc «Baltijas ceļa» palielinās publikāciju skaits par Baltijas valstīm. Tas bija grandiozs notikums, kas nozīmīgi ietekmēja Latvijas ceļu uz brīvību un neatkarību. Kopš tā laika pagājuši 19 gadi. Pēdējo reizi par «Baltijas ceļu» visvairāk runāja, kad šim pasākumam apritēja 15 gadu jubileja, bet par iemeslu tam vairāk kalpoja Latvijas iestāšanās ES un NATO, ar ko arī tika vilktas paralēles. Taču tagad viss ir pieklusis – laikā, kad Krievija sāk atkal jūtami uzspiest savu «klātesamību», kad pagājušajā gadā Igaunijā notika grautiņi un pirmais kiberkarš starp igauņu un krievu hakeriem, kad visas pasaules priekšā pret agresoru cīnās Gruzija. Skaidri saskatāma līdzība starp Baltijas valstīm pirms 19 gadiem un Gruziju šodien, kur cilvēki cīnās par savu māju, zemi, mīļajiem – par savu valsti!Sākot ar 1991. gadu, par godu «Baltijas ceļam», Lietuvas Amatieru skrējēju asociācija ik gadu organizē stafetes veida skrējienu no Viļņas līdz Tallinai – tas, protams, ir daudz racionālāks veids, kā atkārtot šo unikālo notikumu, lai cilvēkiem katru reizi nebūtu jāveido garā dzīvā ķēde. Bet runa ir par ko citu – par atbalstu tam, ko šie cilvēki – skrējēji un sportisti – dara, proti, aukstasinīgi triju dienu laikā izskrien 600 kilometru stafeti pa posmiem. Tas nav nekāds izklaides vai atpūtas brauciens, bet gan visīstākais darbs – pienākums pret savu valsti, ko šie cilvēki arī izpilda. Šīs sportiski politiskās akcijas sākumā atbalstītāju visās trijās Baltijas valstīs netrūka, taču tagad vienīgi vēl Lietuva godina un novērtē «Baltijas ceļa» pamatideju un tā nesto vēstījumu. Gan latvieši, gan igauņi par to gandrīz aizmirsuši! Lietuvieši acīmredzot ir lielāki patrioti un laikam jau arī savā zemē cīnās par nākotni daudz vairāk nekā mēs, nemūkot uz citām zelta bedrēm.Kad cilvēki sadevās rokās, lai veidotu dzīvo «Baltijas ceļa» ķēdi, es vēl biju autiņos un nevarēju tajā piedalīties, taču tagad jūtu pienākumu pret šo notikumu un trešo gadu pēc kārtas piedalos šajā stafetes veida skrējienā. Tas salīdzinājums, ko ievēroju starp Lietuvu un Latviju, un Igauniju, mani vienkārši šokēja! Lietuvā «Baltijas ceļa» dalībniekus katrā miestiņā vai apdzīvotā vietā uzņēma ar slavas dziesmām un laipni sagaidīja, padzirdinot un dodot dažādus našķus turpmākajam ceļam, taču Latvijā un Igaunijā uz ko tādu necerēt. Šeit, tāpat kā pie mūsu brāļiem igauņiem, vienaldzīga ir gan ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa, gan ieskriešana Tallinas Rātslaukumā, kur vienīgi daži tūristi izrādīja interesi par šo notikumu un, protams, Lietuvas vēstniecības pārstāvji Igaunijā. Latvijas vēstniecība, kad skrējiens devās tai garām, dziļdomīgi klusēja.Varbūt, ja cilvēki zinātu, kas «Baltijas ceļa» stafetes laikā jāpiedzīvo un jāpārdzīvo skrējējiem, arī atsauksme būtu pavisam cita, taču šogad Latviju pārstāvēja tikai deviņi skrējēju kluba «Ozolnieki» biedri. Kluba vadītājs Juris Bērziņš Latvijas komandu komplektējis jau deviņus gadus, un, tikai pateicoties šim vīram, Latvija vēl skaitās «viens no diviem patriotiem», kas atceras par tādu akciju kā «Baltijas ceļš».Vaira Vīķe-Freiberga savā uzrunā Baltijas ceļa 15. gadadienai veltītā koncertā pie Brīvības pieminekļa 2004. gada 23. augustā sacīja: «Šis «Baltijas ceļš», ko visas trīs Baltijas valstis kopā izveidoja, bija mums par iedvesmu, kā nākotnei dzīvot un kā nākotnei sastrādāties. Sastrādāties vienam ar otru un pašiem savā zemē. Spēt paspiest roku tam, kas tev pa labi, un tam, kas tev stāv pa kreisi. Vai katrs no jums var teikt: jā, es esmu gatavs paņemt tā cilvēka roku, kas man stāv pa labi, paņemt tā cilvēka roku, kas man stāv pa kreisi, un apliecināt caur to, ka es esmu viens dzīvs posms šajā dzīvajā tautas ķēdē, es esmu viens pilntiesīgs tautas loceklis, mani un manu dzīvi savieno mīlestība uz manu tēvu zemi kā šīs zemes iedzīvotāju ar visiem maniem līdzcilvēkiem. (..) Šajā atmiņu dienā es aicinu katru cilvēku atcerēties – vienotībā ir spēks, pārliecībā ir spēks, bet galvenokārt spēks ir pārliecībā un spējā runāt un saprasties ar savu līdzcilvēku. Dievs, svētī Latviju!»Sajūta, ka tagad šie vārdi palikuši tālā pagātnē un uz neatgriešanos, jo cilvēki vairs neizjūt tādu optimismu, pacilātību un cīņas sparu kā pirms šiem 19 gadiem, kad baltieši, roku rokā sadevušies, visai pasaulei rādīja savu neagresīvo brīvības un neatkarības cīnītāju meistarklasi, kaut gan tagad valstī risinās ne mazāk bīstami notikumi kā «Baltijas ceļa» laikā!Rolands Bartaševics
