Handbols nolīdzina ceļu sadarbībai ar lielāko Rietumeiropas valsti
Ar ko tu vari kļūt interesants vāciešiem, ja tikpat kā nerunā vāciski, nedomā pirkt lietotu automašīnu, negrasies Bavārijā dzert alu vai Ziemassvētkos muzicēt uz ielas? Viens no pareizās atbildes variantiem ir handbols jeb rokasbumba – Vācijā viens no vadošajiem sporta veidiem, kuru spēlē un skatās miljoni. Atmiņu tālēs jau aizvirzījies 1978. gads, kad komanda, ko galvenokārt veidoja Henrija Kresa trenētajā Lauksaimniecības universitātes komandā spēlējošie Jelgavas 2. vidusskolas puiši, kļuva par Latvijas čempioniem. Patlaban Jelgavā handbolu reizi nedēļā internātskolas zālē uzspēlē vienīgi veterāni. Taču tepat blakus, Dobelē, šī ātrā, dinamiskā, vīrišķīgā spēle ir viens no pašiem svarīgajiem sporta veidiem. Augusta sākumā kā līdzbraucējs kaimiņu pilsētas komandai «Dobele Tenax» devos turnejā uz Vāciju, kur ar handbola palīdzību tika virzīta tā sauktā tautas diplomātija. Reizē bija lieliska iespēja ielūkoties sporta spēļu tradīcijās Vācijā. Savējie ir priekšāJāpiebilst, ka kopš «dzelzs priekškara krišanas» no Dobeles un Auces Vācijas handbola klubos nonākuši desmit sportistu, turklāt pieci – augstākajā profesionālajā līgā, kur spēlētājs pelna vairākus tūkstošus eiro mēnesī (kur tu vēl divdesmit gadu vecumā dabūsi tādu algu!). Līdzīgu «rādītāju» handbolistu sagatavošanā nevienai Vācijas mazpilsētai gan nav. Agrākais dobelnieks Edgars Švanks deviņus gadus spēlējis Vācijas augstākajā handbola līgā un tagad šajā valstī kļuvis par rokasbumbas treneri. Viņš arī organizēja šo turneju, kuras mērķis bija stiprināt Kaseles priekšpilsētu Grebenšteinas un Hofgeismāras saites ar Dobeli. Vēl sadraudzības līgumi nav parakstīti, bet pilsētu galvas jau maijā tikušās, un šī turneja ir zīme, ka sadarbība turpināsies. Handbolistu jociņiKurš gatavs ar stīvu kaklu septiņdesmit stundas ceļot autobusā, lai kaut ko jaunu ieraudzītu pasaulē un Eiropā? Izrādās, sportisti nav vienīgie. Tādi mēdzot būt arī kultūras darbinieki, koristi un citi savādnieki, kādu nav maz. Kad, veikuši turpceļu, izkāpām pie viesnīcas Kaselē, sajūta nebija visai vingra, drīzāk sapīkusi. Sarunājos ar komandas ārstu Andri Roni, kurš, starp citu, daudzus gadus ir atdevis darbam Jelgavas ātrajā palīdzībā, bet septiņdesmitajos gados Rīgas 1. slimnīcā strādāja kopā ar sanitāru Valdi Zatleru. Pa viesnīcas logiem lūkojās melnīgsnēji jaunieši, un pēkšņi kaut kas sāka krist uz galvas. Nevar būt, ka tuvumā būtu kāda «netīra» ķīmiskā rūpniecība? Andris bažīgi paskatījās uz viesnīcas logiem un klusi teica: «Paiesim nostāk!» Varbūt tiešām kāds no logiem atbraucējus apmētā. Te piepeši mūsu vidū smaidot iespurdza «Dobele Tenax» spēlējošais treneris Aigars Lagzdiņš. Agrāk profesionāls sportists, viņš astoņas sezonas nospēlējis Portugālē, tad vēl laiciņu Īslandē, nesen kā atgriezies dzimtenē, studē un trīs reizes nedēļā strādā ar dobelniekiem. Aigaram saujā bija sarkanu pīlādžu ogas. Izrādās, viņš, nostājies apstādījumu malā metrus divdesmit atstatu, bija taisījis handbolistu jociņus. Aigaram metieni sanāk daudz tālāki un precīzāki, nekā «normāls» cilvēks var iedomāties. Un vispār jau tālākos braucienos ir ļoti svarīgi, lai vismaz kādam nestos prāts uz jokiem, citādi ceļš sanāk garš.Kas attiecas uz Andri Roni, ko visa komanda godā par Doku, viņam neatkarīgi no tā, vai draudzības spēle vai čempionāta fināls, atbildības nastas smagums nemainījās. Medicīniskā palīdzība var būt nepieciešama jebkurā brīdī. Turklāt komandas ārstam ļoti uzmanīgi jāvēro spēles gaita, jo sportisti, vēršoties pie viņa pēc palīdzības, bieži vien paļāvīgi saka: «Tu taču, Dok, redzēji, kas ar mani laukumā notika.» Aplausi pēdējā minūtēVācijas čempionāta izšķirošākās spēles klātienē skatās ap 18 tūkstoši skatītāju. Uz katru no dobelnieku draudzības spēlēm ar piektās, ceturtās un trešās līgas komandām bija ieradušies ap pāris simtiem – kungi un dāmas, veci un jauni. Bērniem nebija liegts gan pirms, gan pēc spēles uziet uz laukuma un padarboties ar bumbu. Tas radīja patīkamu perspektīvas izjūtu.Vācijas handbola skatītājiem ir tradīcija – ja mājinieki uzvar un spēle publikai patikusi, mača pēdējā minūte tiek pavadīta ar aplausiem. Cīņā ar dobelniekiem mājinieki – Hofgeismāras un Grebenšteinas handbola klubs «HSG» – zaudēja. Tomēr aplausu netrūka. Izskatījās, ka tie bija veltīti sportiskajai draudzībai, viesmīlībai, kas dobelniekus pavadīja visu šo turnejas laiku. Vai bumba drīkst čurkstēt?Divās atlikušajās spēlēs «Dobele Tenax» ar cieņu zaudēja. Te var runāt par handbola smalkumiem. Nav noliedzams, ka sava ietekme bija lipīgajai roku smērei, kas pastiprina bumbas saķeri ar sportista plaukstu un sacensību gaitu padara dinamiskāku. Vācijas handbola augstākajās līgās (tāpat arī Latvijas virslīgas čempionātā) šāda roku smēre tiek izmantota pastāvīgi, bet zemākajās vācieši to nelieto. Kāpēc? Medaļas otra puse ir tāda, ka, lipīgajai smērei čurkstot, tiek atstātas pēdas uz sporta zāles grīdas, sportistu ģērbtuvēs – visur. Galu galā sētniekam vairāk darba. Tādēļ taupīt protošie vācieši nolēmuši, ka trešajā, ceturtajā un piektajā handbola līgā tādu smēri nedrīkst lietot. Lai arī dobelniekiem laipni, kā jau viesiem, tika piedāvāts smēri aizvietojošs aerosols, tas tomēr nebija tas. Kluba «Dobele Tenax» prezidents Ivars Zariņš ar smaidu atcerējās, ka rokasbumbas sākuma gados pie mums padomju deficīta apstākļos šādai smērēšanai noderēja Dobelē gatavotā ķite mušpapīra ražošanai. Taču šoreiz visiem bija jāpieņem zāles saimnieku nosacījums. Dzīvojam mazāk zināmā pasaku zemē«Jūs esat kā sūtņi, kas ne tikai sporto, bet arī pārstāv savu valsti un pilsētu,» pieņemšanā Hofgeismāras pilsētas valdē, uzrunājot dobelniekus, teica tās vadītājs Heinrihs Satllers, pēc profesijas skolotājs, kurš jaunībā divpadsmit gadu spēlējis handbolu. Pilsētas galva ar lepnumu minēja, ka Hesenes ziemeļu apvidus ir pasaku zeme, kur 18. un 19. gadsimtu mijā dzīvojuši zinātnieki, folkloras pētnieki brāļi Jēkabs un Vilhelms Grimmi. Viņu plaši pazīstamās pasakas «Sarkangalvīte», «Brēmenes muzikanti» ir turpat no teicējiem pierakstītas. Šajā sakarā ienāk prātā, ka pie Tērvetes «Sprīdīšos» tapušas pasaku lugu žanra iedibinātājas latviešu literatūrā Annas Brigaderes «Sprīdītis», «Princese Gundega un karalis Brusubārda» un vēl daudzi citi pazīstami darbi. Tomēr nav manīts, ka oficiālā līmenī mūsu novadu prezentētu par pasaku zemi vai Jelgavu akcentētu kā pilsētu, kur Krišjānim Baronam iznāca pirmais latviešu dainu sējums. Nacionālas raudzes garīguma varētu būt vairāk. Fani ir organizēts spēksTurnejas kulminācija bija pēdējā vakarā ar «Burgbergfestu», ko latviski varētu saukt par pilskalna festivālu. Tā ir vietējā tradīcija, ko uztur sporta klubi, turklāt bez pašvaldības līdzfinansējuma. Šoreiz svētkos visu kārtoja apmēram piecdesmit handbola kluba dalībnieki. Pilskalnu veido Teitoņu ordeņa 14. gadsimtā būvētas pils drupas, kas paceļas pakalnā ap simts metru virs pilsētas. Jau tūlīt pēc pusdienas sāka pulcēties teātra mīļi, tad tiem pievienojās bērni, kas izstādīja savus zīmējumus. Visbeidzot sākās varbūt pat tūkstošgalvaina jauniešu ballīte, ko ievadīja mācītāja un pilsētas galvas uzruna. Visapkārt valdīja jautrība, šķindēja alus glāzes, skanēja solījumi vēl satikties. Pilskalna taciņās astoņās vietās bija ierīkoti citviet neredzēti intelektuālie soliņi. Smaguma centra atspiešanai paredzēta akmens plāksne, uz kuras uzrakstīts kāda pagātnes domātāja citāts – Heraklīts, Metadors, Sokrāts, Augustīns, Laoczi… Lai tos izlasītu, ar valodas zināšanām sīkumu tirgus līmenī ir par maz. Taču, aplūkojot solus, prātā ienāca cita doma. Proti, šie uzrakstu gravējumi nelikās izpildīti pasaulslavenajā vācu kvalitātē, izskatījās tādi kā pirms laika pabalējuši. Brīdi vēlāk pie alus glāzes no laipnajiem «Burgbergfest» rīkotājiem uzzināju, ka tiešām gravējumi ir veikti nevis Vācijā, bet Ķīnā – tā sanācis lētāk. Zem globālās vienveidības ruļļaPēdējais brīdis pirms mājupceļa. Tu apjēdz, ka mājiniekiem vajag kādas dāvaniņas. Ieej pilsētas centrā pazīstamā «kārbiņā» un pusstundā visu nopērc. Bet nedaudz vēlāk saproti, ka mazajiem, gaumīgajiem veikaliņiem, kas atrodas vecpilsētas ieliņās, tev naudas atlicis pavisam maz. Kad, apkrāvies ar lielveikalu iepirkumu maisiem, beidzot ieej vienā mazā, mākslinieciski radoši veidotā bodītē, izvēles iespējas kļuvušas ļoti ierobežotas. Pārdesmit minūtes domā, aprunājies ar veikala saimnieci, kas tev vienīgajam pilnībā pievērš visu uzmanību, un beigu beigās nopērc antīku dvieļu pakaramo sešu eiro vērtībā. Ir tāda aplēse, ka potenciālam latviešu viesstrādniekam, lai tas atstātu dzimteni, mājas un brauktu peļņā kaut kur svešumā, jāmaksā ap desmit eiro stundā. Šķiet, bodītē, kur es nopirku dvieļu pakaramo, ienākums bija mazāks par desmit eiro stundā. Viena otra tāda veikaliņa vietā sāpīgi bija redzami jau pa pusei grausti, kuriem trūkst pielietojuma.
