Tas noteikti nav nekas jauns, bet tieši šādus vārdus var attiecināt uz mūžam seno bezsaimnieka kaķu problēmu.Publiskajā telpā dažu nedēļu laikā notikusi asa viedokļu apmaiņa un savu pozīciju aizstāvēšana no abām pusēm, izskanējuši padomi par pašvaldības naudu kastrēt klejojošos kustoņus un aicinājumi barotājiem un viņu aizstāvjiem ķerties pie slotām un liekšķerēm un satīrīt piegānītos kaktus.Tikmēr biedrība «Dzīvnieku SOS» gluži kā flagmanis galvaspilsētā sākusi pilotprojektu – ielas kaķu kastrāciju, kam rosināts pievērsties arī mūsu pilsētā. Minēto biedrību var apsveikt par uzņēmību, jo ir skaidrs, ka ar dažiem ziedotiem simtiem latu resursu īstenot izvirzīto mērķi nebūs viegli. Kas attiecas uz Jelgavu, tad te pašvaldība apņēmusies finansiāli nodrošināt auglības likvidēšanas operāciju, un šogad aģentūras «Pilsētsaimniecība» budžetā šim mērķim paredzēti 600 latu. Aritmētika elementāra – ar šo summu pietiek 23 kaķenēm, taču zem veterinārārsta instrumenta pagaidām guldītas tikai septiņas.Pret, domājams, ne vienā vien tūkstotī mērāmo klaiņojošo kaķu «armiju» šāds resurss ir kā piliens jūrā, un ne jau iedzīvotāji būs aktīvi ziņotāji par klaidoņiem. Būtībā atkal veidojas šaurā bezizeja – klaidonīšu skaits nemazinās, bet masveida izķeršana un ievietošana patversmē ātri vien atdurtos pret vietas trūkumu un skaļiem dzīvnieku aizstāvju protestiem.Ja norobežojas no radikāliem risinājumiem, tad vienīgā «humānā» izeja no situācijas ir ķerties pie finansiālās puses risinājuma pašiem iedzīvotājiem – kā tiek «samesta» nauda mājas durvīm, tāpat ar dažiem latiem parūpēties par kaķu jomu un koplietošanas telpu dezinfekciju, vienlaikus vēršoties pret dzīvnieku īpašniekiem, kuru kaķi «taisa, kur patīk». Ja ne tā, piemēslotas durvju priekšas un pagrabi būs realitāte vēl vismaz gadus desmit.
