Pieredzes un dzīves ziņas bagātie skolotāji Vladislava un Salimons Kivļi šodien ar mīļajiem svin savu vasaru skaistās jubilejas – 75 un 80 gadus
«Abi esam no vienkāršas lauku vides – Latgales zemnieku bērni,» nosaka cienījamais skolotājs, šķetinot astoņos gadu desmitos savīto atmiņu pavedienu. Tas vijies caur jaušībām un nejaušībām, mērķtiecīgu darbu, atklāsmēm par skaisto, nepieciešamību izturēt un pielāgoties. Turot augstā godā skološanos, vairāk nekā 50 gadu Salimonam blakus ir viņa Vladislava, kopā izaudzināti divi bērni un tikpat mazbērnu. «Izglītība ir mūsu bagātība, ko neviens nevar atņemt,» pārliecināts Salimons Kivlis, pauzdams gandarījumu par augstskolu diplomiem, ko saņēmuši visi vecākās, vidējās un jaunākās paaudzes ciešajai ģimenei piederīgie.Vēlējās stāties lidotāju skolā«Vidusskolā bija viens virsnieks, kas pasniedza militāro mācību un pierunāja mani stāties karaskolā – sak, augstākā izglītība un dzīvošana uz valsts rēķina. Biju bārenītis, jo 5. klasē nomira mamma, tāpēc piekritu. Serpuhovā Piemaskavā gribēju stāties lidotājos, bet Staļina laikā baltiešiem neuzticējās, tāpēc mani novirzīja uz tehnisko daļu. Biju labi beidzis vidusskolu, bet krievu valodu pietiekami nezināju – diktātā, ko, galotnes raudama, lasīja kāda ebrejiete, dabūju vieninieku, tāpēc braucu atpakaļ, bet tās jau bija septembra beigas. Ko darīt? Uzzināju, ka Daugavpils Skolotāju institūtā latviešu plūsmā patukšas grupas. Varēja stāties jebkurā, es izvēlējos ģeogrāfiju, jo tā man patika vislabāk,» senos notikumus atceras Salimons. Šī patikšana gadu desmitos nesusi saldus augļus un pavada skolotāju vēl šobaltdien, pasniedzot stundas Jelgavas Vakara (maiņu) vidusskolā. «Tā atrodas tikai piecu minūšu gājienā no mājām, tāpēc piekritu,» šķelmīgi teic kungs, tomēr šajos vārdos ieslēpta patiesība par sirds aicinājumu – nu nevar to kā radio vienā jaukā dienā izslēgt!Dienests aiz polārā lokaPēc studijām institūtā jauno speciālistu negaidīja vis skola, bet tajos laikos neizbēgamais – armija. Prom uz četriem gadiem un tālu! «Dienēju flotē Barenca jūrā aiz polārā loka. Mani ļoti glāba tas, ka biju nodaļas komandieris radists – vienmēr siltumā un tīrībā. Pasniedzu stundas arī pulka skolā. Viņi par katru cenu gribēja, lai es palieku, bet, kad paskatījos, kā viens majors ar četru klašu izglītību māca politmācību, kuram es ar savu institūta izglītību nedrīkstēju iebilst, sapratu, ka tur nekāda strādāšana nesanāks,» smej sirmais kungs, atzīdams, ka dienests bagātinājis arī viņa profesionālo pieredzi. Turpmāk mācību stundās par polāro dienu un nakti viņš varēs stāstīt piedzīvoto un savām acīm redzēto.Teju 40 gadu JelgavāAtgriežoties no armijas, jaunajam pedagogam uzreiz piedāvāja prestižo un atbildīgo direktora amatu. «Bet es taču skolā nebiju strādājis nevienu dienu!» savu atteikumu pamato Kivļa kungs, toreiz ieņemdams vietnieka vietu. Par izglītības iestādes vadītāju Salimons kļuva nedaudz vēlāk, kad uzcēla jauno Kalnu skolu. Šajā laikā viņam līdzās jau bija nostājusies Vladislava.«Abi esam gandrīz no viena pagasta, un Ziemassvētkos mūs saveda mana māsa, kas bija precējusies ar viņa onkuli. Oi, jūs labi dzīvosiet, cilvēks ar izglītību, izdienējis, viņa teica, bet sākumā es dusmojos, jo man taču bija savi čaļi,» sarunā iesaistās dzīvesbiedre, kurai par karjeru arī jāpateicas vīram. «Es izmācījos par agronomi, bet viņš mani uz skolu aizvilka – sak, tā nebūs, ka es vasarās trīs mēnešus atpūtīšos, kamēr tu kolhozā strādāsi,» smej Vladislava, neturēdama ļaunu prātu uz tā laika izvēli. Turklāt jaunā ģimene bija sakuplojusi bērniem, un mammai skolā bija izdevīgāka strādāšana, tāpēc nācās stāties Liepājas Pedagoģiskajā institūtā.Dažādu dzīves līkloču mētāti, Kivļi Jelgavā ieradās 1970. gadā. «Te bija uzcelta jauna profesionāli tehniskā skola, kur vīram piedāvāja vietnieka vietu,» Vladislava stāsta par tagadējo Amatniecības vidusskolu, kas kļuva arī par viņas darbavietu, kur skolotāja pasniedza estētiku. «Mācīju uzvedības, sadzīves un darba kultūru, mākslas veidus. Tajā laikā ministrs Brodelis vēlējās pacelt profesionālo skolu audzēkņu līmeni – audzināt caur skaisto!»Graudi dzintara lielumāSalimons par ģeogrāfijas skolotāju un direktora vietnieku ražošanas darbā skolā nostrādāja 19 gadu, bet pārējos līdz pensijai – Aizupes pamatskolā. Simtiem audzēkņu viņu pazīst kā stingru, bet ļoti erudītu pasniedzēju, kurš savu priekšmetu pārzina ne vien teorētiski, bet arī praktiski, jo dzīvo pēc principa – labāk vienreiz redzēt nekā simtkārt lasīt! Tāpēc Kivļi ir ceļotāji. Redzēta ne vien krietna daļa bijušās Padomju Savienības, iepazīti arī Rietumi un, protams, Latvija.«Pirmo reizi Aizkaukāzu izbraukājām smagajā mašīnā – brezents pāri, soli cieti,» ar smaidu atceras sirmais kungs, neko nepārmezdams un nenožēlodams. Kā citādi savā pieredzē varētu ierakstīt majestātiskos kalnus, plašās stepes, ciedru koku mežus, tomātu laukus, kam neredz galu, zemi melnu kā piķis un labības graudus dzintara lielumā. Gruzijas kara ceļš, Krima, Karpati, Urāli, mežonīgais Kaukāzs, Ziemeļosetija ir tikai daļa no garā saraksta. «Redzējām Cejas šļūdoni. Tā ir vienīgā vieta pasaulē, kur var uzkāpt uz ledāja, nebūdams alpīnists. Skats kolosāls – zils saules apspīdēts ledus, plaisas, upe, kas sākas no ledāja,» jūsmo Salimons, citu pēc cita atklādams savus ceļojumu stāstus.«Visinteresantākais bija Altajs, uz kuru devāmies liela vissavienības grupa – apmēram 30 cilvēku. Sākumā trīs dienas nometnē adaptējāmies, tad uz nedēļu gājām kalnos. Sastapām vietu, kur uzceltas jaunas koka mājas, bet pagalma vidū uzslieta jurta. Gājām raudzīt, kas tur notiek. Izrādās, vietējie no paniņām kandžu dzina. Gani kalnos gana visu vasaru, redzējām savvaļas sīpolus un ķiplokus. Naudu tur neņēma, smēja, ka citreiz viņi ar rubli uguni iekurina, jo līdz veikalam jādodas diennakti jāšus. Par divām pudelēm šņabja nopirkām aunu, bet ceļabiedrs no Baltkrievijas pret dunci iemainīja lāčādu. Ejot viss uz pleciem, vajadzēja arī nolaisties pa kailu klinti – viena meitene bija pazaudējusi brilles, nācās viņu uz rokām nonest,» stāsta skolotājs.«Pasaulē ir tikai labi cilvēki, nevienu sliktu neesam satikuši, neviens mums nav nodarījis pāri,» atzīst Vladislava, kas visus gadus vīram bijusi uzticama ceļojumu partnere. Lai gan dažviet krāšņais dabas skaistums stipri disonējis ar zemo sadzīves kultūru, cilvēku vienkāršība un sirsnība bijusi nenovērtējama.
