Kas tas ir – būt vienotā globālajā esības telpā, Latvija faktiski atskārta tikai pirms pieciem gadiem.
Kas tas ir – būt vienotā globālajā esības telpā, Latvija faktiski atskārta tikai pirms pieciem gadiem. 11. septembrī (09.11.01.) elektroniskie plašsaziņas līdzekļi pasauli padarīja par globālo sādžu šā vārda tiešajā nozīmē. Teju vai tiešraidē ikviens varēja vērot notiekošo ASV. Todien, pēc savas saprašanas noteikdami šīs valsts lomu pasaules lietu kārtībā, arābu izcelsmes teroristi, izmantojot vairākas pasažieru lidmašīnas kā lidojušos šāviņus, nogalināja tūkstošiem nevainīgu cilvēku. Iespējams, no upuru viedokļa ne mazāk šausminošas bija ziņas 2004. gada 11. martā no Madrides un 2005. gada 7. jūlijā no Londonas, kad teroristu bumbu sprādzienos vilcienos gāja bojā simtiem cilvēku. Pirms diviem gadiem tiešraidē visa pasaule vēroja Beslanas traģēdiju, kad čečenu teroristi par ķīlniekiem saņēma teju tūkstoti skolēnu un viņu vecāku. Pasaules acu priekšā atkal gāja bojā simtiem cilvēku. Lai arī cik tas liktos šausmīgi, ziņas no kariem pārņemtajiem Tuvajiem Austrumiem par neskaitāmajiem upuriem ir šodienas plašsaziņas līdzekļu ikdienas sižeti. Pie terorisma un upuriem cilvēks pieradis un tapis pieradināts tiktāl, ka šo informāciju vairs neuztver par kaut ko ārkārtēju. Nogalināti desmiti un simti? Nu un tad? Kas man, sēžot tālrādes ekrāna priekšā, no tā visa?
Šodien, kad uzzinām arvien vairāk par iemesliem un patiesajiem politisko lēmumu motīviem, veicot vienu vai otru militāru operāciju vispirms jau Irākā un Afganistānā, dažbrīd nepamet sajūta, ka pasaules likteņu lēmējiem nav īsti skaidras tās nākotnes vīzijas. Nesenie etniskie nemieri daudzās Francijas pilsētās pierādīja, ka šīs valsts (arī Eiropas Savienības kopumā) akcents multikulturālisma veicināšanai ne vienmēr bijis sekmīgs. Pareizāk sakot, uz pašas izveidotām un sludinātām demokrātiskām vērtībām balstīta sabiedrība ne vienmēr spēj adekvāti reaģēt uz citiem principiem balstītu sabiedrības izaicinājumu. Protams, ne vienmēr ir vēlme to atzīt pietiekami publiski, tomēr, ilgāka strausa politika šajā jautājumā radīs arvien jaunas un jaunas konfliktu izcelšanās briesmas. Pa šiem pieciem gadiem nav bijušas nopietnas diskusijas par nākotnes globālās attīstības vīzijām ne starptautiskās politiskās un militārās organizācijās, ne arī to dalībvalstīs atsevišķi. Atliek kaut vai atcerēties relatīvi neseno “skandālu” par un ap pravieša Muhameda tēla izmantošanu dāņu karikatūristu darbos un vēlākos nemierus musulmaņu valstīs. Viena puse mēģināja pierādīt, cik mūsu sabiedrība ir demokrātiska un toleranta pret dažādiem viedokļiem un izpausmēm, tajā pašā laikā neizpratnē raustot plecus, kāpēc otra nedomā tāpat. Ja to visu reducē tikai uz islamistu agresīvākā spārna mēģinājumiem gūt kādas politiskās un ekonomiskās dividendes, netiek pateikts nekas konstruktīvs. Uz to visu palūkojoties no pašmāju Gaiziņa augstumiem, jāatzīst, ka līdz galam nav ticis izmantots prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas augstais novērtējums pasaules politikā.
Būtībā 11. septembra diena ASV pirms pieciem gadiem pamatīgi izmainīja mūsdienu pasauli. Apzināmies to vai ne, notikumi, līdzīgi kā pirms pieciem, četriem, diviem, gada vai pašlaik, ietekmē mūsu rīcību un arī dzīvi. No šā globālā vilciena izkāpt nekad nebūs iespējams, lai nu mums pietiktu prāta atbilstoši rīkoties.
