Zem ēkas drupām palikušo cilvēku glābšanai tika zaudētas pirmās stundas gan toreiz, gan tagad
Zolitūdes traģēdijas dienās daudziem jelgavniekiem atmiņā nāca 1969. gada 12. janvāra svētdienas rīts, kad, plīstot gāzesvadam, notika sprādziens daudzdzīvokļu mājā Raiņa ielā 9. Arī toreiz drupas neļāva piekļūt cietušajiem. Jelgavas traģēdija nežēlīgi pārtrauca 41 cilvēka dzīvi. Starp bojāgājušajiem bija 14 bērnu.
Gāzes sprādziena spēku vēl nezināja
Nepilnu stundu pirms sprādziena pēc iedzīvotāju trauksmes zvaniem pie sagāzētās mājas ieradās gāzes avārijas dienesta darbinieki. Viņi neatlaidīgi centās atrast gāzes noplūdes vietu, kaut pareizi būtu bijis tūlīt evakuēt apdraudētos cilvēkus. Toreiz pieredzes trūka arī pašiem cietušajiem, atceras nama agrākais iedzīvotājs inženieris Valdis Āboliņš. Pat ļoti izglītoti cilvēki, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas mācību spēki, kas bija lielākā daļa no mājas iedzīvotājiem, nenojauta, ka dabasgāzes noplūde var izraisīt eksploziju ar tik graujošu spēku. Padomju impērijā iekļautās Latvijas gazifikācija vēl bija tikko sākusies.
Pusgadu pēc katastrofas Latvijas PSR Augstākā tiesa par krimināli sodāmiem atzina divus bezpartejiskus latviešus – Jelgavas gāzes saimniecības montāžas – ekspluatācijas kantora vecāko meistaru un galveno inženieri. Pirmajam tika piespriesta brīvības atņemšana uz diviem gadiem, otrajam – labošanas darbi savā pastāvīgajā darbavietā. Abi tika vainoti nepietiekami stingrā gāzesvadu apgaitnieku kontrolē. Proti, apgaitniekiem nav bijis izsniegts lauznis un āmurs, ko 1969. gada bargajā ziemā vajadzēja, lai izdauzītu ledu pie gāzes kondensāta atvada ventiļa metāla apvalka jeb tā sauktajām kapēm.
Gāzes saimniecības noteikumi paredz, ka šis ventilis ir regulāri jāpārbauda. Sarežģītāk tas bija ziemā, kad, atkušņiem mijoties ar salu, atvadus aizsargājošo kapju vāki bieži vien pie asfalta piesala. Lai tos atvērtu, apgaitniekiem tik tiešām bija vajadzīgs lauznis un āmurs. Valdis Āboliņš piebilst, ka starp traģiskās katastrofas cēloņiem bija vēl cita «gāzinieku» nolaidība. Proti, 1968. gada vasarā, kad Raiņa ielai tika uzklāta jauna, biezāka asfalta kārta, kondensāta atvadu nepagarināja. Tādējādi atvada ventilis ar kapi iegrima tādā kā piltuvē, kur satecēja lietus un izkusušā sniega ūdeņi. Lielajā salā kondensāta atvada ventilis tika saspiests ledus «skrūvspīlēs», ko pa ielu braucošās automašīnas tricināja. Tā gāzes atvads pamatnē pie savienojuma ar pašu gāzesvadu aizlūza. No šīs plaisas arī radās gāzes noplūde.
«Ja tolaik zeme nebūtu sasalusi, noplūdusī dabasgāze izietu gaisā netālu no plīsuma vietas. Taču sasalušās zemes «vāks» gāzi spieda meklēt citu ceļu. Gar bojātajam gāzes cauruļvadam piegulošo, irdeno zemi tā aizplūda līdz siltumtrasei un tālāk gar to nokļuva Raiņa ielas 9. nama pagrabā,» stāsta Valdis Āboliņš.
Iesaistījās padomju karavīri un studenti
Pēc sprādziena, kas sagrāva trešdaļu mājas, zem drupām palikušo cilvēku glābšanā tūlīt tika iesaistīti padomju karavīri, arī studenti. Tūlīt gan bija skaidrs, ka ar lāpstām un laužņiem, kādi bija glābēju rīcībā, bet bez jaudīgiem celtņiem pie katastrofā cietušajiem klāt netikt. Tolaik Jelgavā darbojās spēcīgi celtniecības uzņēmumi, kas pēc vietējās varas rīkojuma ar savu tehniku katastrofas vietā ieradās apmēram pēc divām stundām. Agrākais «Latvenergo» 16 tonnu ceļamkrāna vadītājs Jānis Nekrašs atceras, ka glābšanas darbos piedalījies viņa kolēģis Edmunds Pareizs. Nepārtraucot darbu, divās diennaktīs glābēji atbrīvoja nelaimes vietu no drupām, izceļot gan dzīvos, gan mirušos. No dažiem bojāgājušajiem gāzes liesmās pāri nebija palicis nekas.
Pēc katastrofas tika uzlabota drošība gāzes saimniecībā, taču līdz pat mūsdienām nav pienācīgi atrisināts jautājums par jaudīgu ceļamkrānu izmantošanu civilajā aizsardzībā. Ar baigu aktualitāti tas atklājās pirms divām nedēļām Zolitūdes traģēdijā, sabrūkot lielveikalam «Maxima».
Latvijā jaudīgāko ceļamkrānu īpašnieks uzņēmuma «Arsava» vadītājs Artūrs Maslovs stāsta, ka vēl pirms kāda laika piedāvājis Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam noslēgt sadarbības līgumu, taču saņēmis atteikumu. «Nebūtu pareizi mums slēgt līgumu ar katru atsevišķu pašvaldību, jo celtņi var pēkšņi būt nepieciešami ne tikai Rīgā, bet arī Pampāļos vai Smārdē,» saka Artūrs Maslovs.
Jelgavas pašvaldība informē, ka operatīvās informācijas centrā janvārī paredzēta tikšanās ar Zolitūdes katastrofā iesaistītajiem glābējiem, lai konsultētos par pilsētas civilās aizsardzības plāna pilnveidošanu, tostarp par sadarbību ar būvuzņēmējiem, kam ir iespējas sniegt palīdzību ar celtņiem. Jelgavas būvfirmas «Alvima» īpašnieks Almants Reinbergs, kura rīcībā ir trīs pārvietojamie ceļamkrāni, teic, ka viņš gribētu noslēgt vienošanos par firmas tehnikas iesaistīšanu glābšanas darbos, taču līdz šim tas nekad nav piedāvāts. ◆
