Arī šoreiz vēlētāji devuši šķietami nepārprotamu mandātu labēji centriskiem spēkiem.
Arī šoreiz vēlētāji devuši šķietami nepārprotamu mandātu labēji centriskiem spēkiem. Tomēr nav garantiju, ka tie spēs šo iespēju izmantot un izšķirsies par stabilas koalīcijas izveidi, kas nākamos četrus gadus veltīs stratēģiskai valsts attīstīšanai, nevis kādu īslaicīgu mērķu vārdā atkal radīs kārtējo hibrīdkabinetu, kas drīzumā sabruks, lai dotu vietu jaunam bastardam.
Pavirši uzmetot skatu 9. Saeimas vēlēšanu rezultātiem, rodas iespaids, ka latvieši nobalsojuši par valdību, ko vēl tikko interneta portālu diskusiju lapās sparīgi lamāja par “taukmūļiem”. Tomēr, kā jau Latvijas politikā parasts, nekas nav tik vienkārši, kā izskatās, un gandrīz nekas nenotiek tā, kā ar teorētiskām politikas zināšanām bruņojušies eksperti prognozē.
No vienas puses, vēlēšanu rezultāti kārtējo reizi apliecinājuši, ka kreiso idejas jaunajā Latvijā nebauda popularitāti – latvieši jau piecpadsmit gadu visās parlamenta vēlēšanās turpina balsot par centriski labējām partijām, ne reizi Saeimā vairākumu neatvēlot kreisajiem un tādējādi sasniedzot savdabīgu rekordu Austrumeiropā. Sākotnēji to varēja skaidrot gan ar vispārēju nepatiku pret kreisumu kā tādu, kas valdīja visā postkomunistiskajā telpā, gan ar tieši Latvijai specifisko krievu partiju ekskluzīvu pretendēšanu uz politiskā spektra kreiso flangu, tagad šāda politiskās orientācijas noturība šķiet patiesi ievērības cienīga. Vienlaikus ievērojama arī latviešu spēja, neņemot vērā nepārtraukto “krievu nākšanu”, atturēties no vēlmes balsot par galēji labējiem, kas nekad nav spējuši pat pietuvoties piecu procentu barjeras pārvarēšanai. Varbūt runas par latviešu īpašo neiecietību pret citādību tomēr ir nedaudz pārspīlētas?
Taču, runājot par imunitāti pret kreisumu, tomēr jāatzīst, ka nekāda reāla kreisa alternatīva netiek piedāvāta. Lai gan sociāldemokrāti atzinuši, ka viņu kādreizējā bloķēšanās ar atklātiem komunistiem Rīgas Domē bijusi kļūda, kas tikai apstiprināja ierindas latvieša pieņēmumu, ka baro kreiso, cik gribi, vienalga uz Maskavu skatās, “sociķu” kampaņa pirms 9. Saeimas vēlēšanām kūsāja no tik klaji boļševistiskas agresijas, ka KNAB būtu lietderīgi pārbaudīt, vai tikai LSDSP neiesaistījās valdošo partiju reklamēšanā kā kāda 89. puse.
No otras puses, šīs vēlēšanas parādījušas, ka lielā mērā izgāzies tā saucamo “sorosiešu” (lai ko tas arī nozīmētu) inspirētais priekšvēlēšanu reklāmas aizliegums, kura mērķis bijis piespiest vēlētājus iedziļināties partiju priekšvēlēšanu programmās, bet politiķus – ne tikai labi izskatīties un solīt, bet arī darīt. Nav jau brīnums, jo kurš gan raksta un pieņem likumus, ja ne likumdevējs. Šajā gadījumā tieši partijas zināja noteikto ierobežojumu patiesās iespējas un pie pirmās izdevības nekavējās tās izmantot. Zīmīgi, ka vēlētājs, atceroties pašvaldību vēlēšanu neizteiksmīgo priekšvakaru, reaģēja kā paredzēts, – nobalsoja par reklāmu.
Taču atgriezīsimies pie priekšvēlēšanu programmām un darbiem. Šoreiz vismaz četras partijas uzskatīja par nelietderīgu tērēt intelektuālo enerģiju jaunu programmu sacerēšanai – divu aprēķins izrādījās pareizs, jo tās būs pārstāvētas 9. Saeimā arī bez ekskluzīviem solījumiem. Bet pārējās partijas šogad vai nu nodevās apbrīnojamai grafomānijai, cenšoties aptvert neaptveramo, vai arī bezjēdzīgai populistiskai vāvuļošanai. Tomēr abos gadījumos jāšaubās, vai bija daudz vēlētāju, kas piespieda sevi iepazīties ar partiju intelektuālo devumu. Savukārt programmu vājo saturu un salīdzinoši pasīvo kampaņu ar uzviju kompensēja darbi – tagad droši vien arī ierindas ļaudis arvien biežāk saka: “Tā nav telefonsaruna!”
No trešās puses, arī latvieši kļuvuši par patiesiem eiropiešiem, jo nepiedalās vēlēšanās vairs tik aktīvi kā senāk. Un kāpēc gan viņiem tas būtu jādara? NATO un ES esam iestājušies, ekonomika attīstās, pie varas esošo nihilisms arī nekādi neietekmē pilsoņu ikdienas dzīvi… Galu galā 2006. gada piedāvājumā pat nebija prinča uz balta zirga! Savukārt tie, kas tomēr devās pie vēlēšanu urnām, balsojuši par pārbaudītām vērtībām. Turklāt, lai gan tā saukto krievvalodīgo vēlētāju katru gadu kļūst arvien vairāk, to skaits, kas spēj piesaistīt tā saucamās krievu partijas, proporcionāli paliek vairāk vai mazāk nemainīgs, un tas varētu liecināt, ka etniskās minoritātes sākušas balsot arī par “tradicionālajām” partijām. Šķiet, ka vismaz Pirmā partija šajā ziņā guvusi vērā ņemamus panākumus.
Visbeidzot, no ceturtās puses, atšķirībā no vēlētājiem, kas ar apskaužamu stabilitāti visu pēcatmodas periodu bijuši gatavi gaišās nākotnes vārdā pieciest šoka terapiju, Latvijas politiķiem bieži radušās grūtības izveidot ideoloģiski loģiskas un līdz ar to darboties spējīgas un ilglaicīgas koalīcijas. Lai gan arī šoreiz vēlētāji devuši šķietami nepārprotamu mandātu labēji centriskiem spēkiem, nav garantiju, ka labējie spēs šo iespēju izmantot un izšķirsies par stabilas koalīcijas izveidi, kas nākamos četrus gadus veltīs stratēģiskai valsts attīstīšanai, nevis kādu īslaicīgu mērķu vārdā atkal radīs kārtējo hibrīdkabinetu, kas drīzumā sabruks, lai dotu vietu jaunam bastardam. Taču, tā kā arī šoreiz neviena partija vēlēšanās nav guvusi pārliecinošu uzvaru un vismaz divi gaidāmās koalīcijas locekļi spējīgi vairoties daloties, mūs, visticamāk, gaida neviena vien valdība.
Saīsināti no www.politika.lv
