Par «Degunradža» – lugas no absurda dramaturģijas klasiķa Ežēna Jonesko «zelta fonda» – iestudēšanu režisors Agris Krūmiņš bija domājis jau astoņdesmitajos gados, strādādams Alunāna teātrī.
Par “Degunradža” – lugas no absurda dramaturģijas klasiķa Ežēna Jonesko “zelta fonda” – iestudēšanu režisors Agris Krūmiņš bija domājis jau astoņdesmitajos gados, strādādams Alunāna teātrī. Svētdien pulksten 17 viņš aicina uz viesizrādi Jelgavas kultūras namā – pavisam svaigu šīs
ieceres īstenojumu Ventspils teātrī.
Viena no absurda dramaturģijas slavenākajiem pārstāvjiem rumāņu izcelsmes franču literāta E.Jonesko lugu iestudējumi nesuši veiksmi Jelgavas teātriem. No deviņdesmitajiem skatītāji atceras tādus slavenus, arī starptautisku atzinību guvušus darbus kā A.Krūmiņa režisēto “Stundu” Jelgavas Jaunajā teātrī un “Basgalvaino dziedātāju”, kas Jelgavas Studentu teātrī tapa Astras Kacenas vadībā.
Tagad apritējuši pieci gadi, kopš A.Krūmiņa pamatdarbavieta ir Ventspils teātris. Un nu uz Jelgavu viņš ved sev ļoti svarīgas lugas iestudējumu, par ko domājis jau sen, bet kuras aktuāluma atskārsme izrādē īstenojusies pagājušosezon – pirmizrāde teātra mājvietā notika maija beigās.
“”Degunradzis”, viens no vispopulārākajiem Jonesko darbiem, ir luga, ar kuru es pirmoreiz iepazinu šo autoru. Un ar kuru sešdesmito gadu sākumā (no tulkojuma žurnālā “Inostrannaya Literatura”) absurda dramaturģiju pirmoreiz iepazina daudzi visā Padomju Savienībā. Par “Degunradža” iestudējumu domāju jau astoņdesmitajos, strādājot Alunāna teātrī, un biju tam gatavs, bet tolaik Jonesko PSRS bija aizliegts. Tā tas manā režisora portfelī stāvēja diezgan ilgi. Laiku pa laikam par to iedomājos, bet pārliecība, ka teksts “saāķējas” ar šodienu, atgriezās pagājušogad, kad domāju par lielu jauniestudējumu, kur pulcēt Ventspils teātra ziedu – labākos aktierus, ar kuriem jau biju strādājis, – un iesaistīt arī jaunos,” atceras režisors.
Viņaprāt, šodienas lasījumā darbs “trāpa uz daudziem būtiskiem momentiem”, piemēram, tajā, kā sabiedrība modelē šodienas “ideālo varoni”, ir daudz līdzību ar degunradža metaforu Jonesko lugā. “Degunradzis simbolizē ātrumu, agresivitāti, biezādainību. Sevišķi pēdējo, kuras dēļ arī es degunradzi uzskatu par zināmu ideālu: ja mazliet neesmu kā viņš, daudz ko nemaz nevaru izdarīt. Daudz kam taču jāiet cauri, varbūt ne gluži laužot ceļu ar dūri, bet ar zināmu jaudu gan. Laiks to prasa, un ir grūti, ja pēc dabas tāds neesi,” ne bez smaida piebilst A.Krūmiņš. “Pretstatā zvēram izrādē parādās trauslais cilvēciņš – galvenais varonis, kas pauž vēl vienu, manuprāt, aktuālu atziņu. Laikā, kad informācijas lavīna tevi apber ar visdažādākajiem piedāvājumiem un ideoloģijām, grūti izspriest, kas no tā visa ir patiesība un kāds ir tavs viedoklis. Kāda ir tava pozīcija, par ko tu esi – tāds jautājums šodien, manuprāt, ir piemirsts. Un cilvēks, kas nāk ar šādu stingru nostāju, viedokli, skaidrību par to, kas viņam ir piemērots, nepieciešams un kas nav, izskatās pat diezgan smieklīgs. Arī par to ir šī luga: degunradzis (pūlis, masa) pret būtni, kas dīvainā veidā saglabājusi to, ko saucam par “Es” – savu identitāti.”
Lugas sākumā nomaļas pilsētiņas vienmuļo ikdienu kā rāmā ūdenī iemests akmens pārtrauc… degunradzis, kas nesas tai cauri… Runājot par tālākajiem notikumiem, kuru gaitā pilsētnieki piedzīvo ja ne katastrofu, tad vismaz ko ļoti līdzīgu, režisors piebilst: paturot prātā lugas lasījuma daudzslāņainību, viņš domājis arī par iespēju izrādi vērot vienkārši kā aizraujošu, negaidītiem pavērsieniem pilnu stāstu un aicina nebaidīties no vārdu salikuma “absurda dramaturģija”. “Kā esmu jau teicis, absurds nav cita realitāte – pasaule ārpus mums –, bet ikdienā klātesošs. Mēs taču tik bieži sakām: “Kāds absurds!” – reizēs, kad cits citu nesaprotam vai nemaz neklausāmies. Stulbās, muļķīgās, nejēdzīgās situācijās, kam nevajadzētu būt, bet kas, par spīti visam, ir.
