Berzējot priekā rokas par premjerministra Aigara Kalvīša solītajiem nākamajiem septiņiem treknajiem gadiem, Zemkopības ministrija provizoriski sākusi izstrādāt Lauku attīstības plānu 2007. – 2013. gadam.
Berzējot priekā rokas par premjerministra Aigara Kalvīša solītajiem nākamajiem septiņiem treknajiem gadiem, Zemkopības ministrija provizoriski sākusi izstrādāt Lauku attīstības plānu 2007. – 2013. gadam. Citiem vārdiem, varam redzēt, kā ministrijā domā treknumu sadalīt. Plāns pirms dažām dienām ticis laists tautās, lai speciālisti un arī citi interesenti varētu izvētīt, kas tad labs mūs šajā jomā sagaida. Jāsecina, ka acīmredzot virsroku ņēmusi tehnokrātiskā pieeja. Palūkojoties jaunajā ministrijas plāna pieteikumā, nekas neliecina, ka to vadītu tādas politiskās savienības pārstāvis, kuras sastāvā ir arī Zaļā partija.
Attīstības plānā nākamajiem septiņiem gadiem paredzēts samazināt tā skopo maksājumu daļu par bioloģiski vērtīgo zālāju apsaimniekošanu. Jau tagad gandrīz visu speciālistu un ekspertu viedoklis ir – ja notiks pēc ministrijas ieteiktā, tas varētu nopietni apdraudēt bioloģiski vērtīgo zālāju turpmāku eksistenci. Savā laikā, lai ieviestu un veicinātu lauksaimniecības metodes, kas saglabā un pilnveido bioloģisko daudzveidību un mazina vides piesārņojumu, tika izstrādāts speciāls atbalsta mehānisms “Agrovide”, no kura ar lauku atbalsta dienesta starpniecību daudzi lauksaimnieki varēja saņemt ES līdzekļus. Eiropā dabas bagātības ir pamatīgi noplicinātas, tāpēc tur atlikušā saglabāšanai un atjaunošanai nu tiek atvēlēti ievērojami līdzekļi. Tagad tie pieejami arī Latvijā. Konkrētāk – arī šie maksājumi mūsu lauksaimniekiem ir atbalsts bioloģiski vērtīgo zālāju apsaimniekošanā. Lauku attīstības plānā nākamajiem septiņiem gadiem tiek piedāvāts, ka turpmāk, piemēram, par ekstensīvu noganīšanu un pļaušanu līdzšinējo 138 eiro vietā maksās attiecīgi 118 un 55 eiro par hektāru.
Vides aizsardzības speciālistiem, iepazīstoties ar šo ministrijas piedāvājumu, ir skaidrs, ka, samazinot jau tā nelielos maksājumus, nevienam zemniekam nebūs motivācijas neizvēlēties pļavas vietā, kur mājvietu atradušas īpaši aizsargājamās griezes vai lauku irbes, ierīkot pamatīgi saķīmiķotu lauku. Vai arī gluži pretēji – nedarīt neko un ļaut, lai viss ieaug brikšņos. Jebkurš zemnieks, daudzmaz pragmatisks būdams, ja atbalsta apjoms nebūs motivējošs, izvēlēsies citas alternatīvas. Rezultātā – bioloģiski vērtīgo zālāju iznīcināšana.
Ja kādam šķiet, ka šīs bažas ir par kaut ko tālu un abstraktu, jāatgādina, ka tieši Jelgavā un rajonā ir gana daudz teritoriju, kas kā izcilas dabas bagātības iekļautas Eiropas īpaši aizsargājamo skaitā. Protams, ne viss līdz šim ritējis tik ātri un saskanīgi, kā gribētos. Pārāk gausi mūsu zemnieki izmantojuši iespēju šīs teritorijas sakopt un uzturēt, izmantojot iespējas, kas tiek piedāvātas. Var piekrist, ka jau pieejamā maksa dažam labam liksies par mazu, lai sāktu ko darīt. (“Ziņas” jau rakstīja, ka, piemēram, Somijā zemnieki par līdzīgiem agrotehniskiem pasākumiem – pļavu noganīšanu vai appļaušanu – saņem divas reizes vairāk. Bija pat dzirdēts par platību maksājumu pārskatīšanu arī pie mums.)
Galvenais, alternatīvā zemju apsaimniekošana sniedz vairākus labumus. Pirmkārt, tie nodrošina ārvalstu zemniekiem cilvēka cienīgu dzīvi. Otrkārt, apsaimniekotas teritorijas tiek, kas īpaši nozīmīgas daudzām izzūdošām dzīvnieku sugām. Treškārt, valstīs, kurās tiek veikti nopietni atbalstīti pasākumi, tam ir pastarpināta pozitīva ietekme uz citām tās dzīves jomām. Šajā gadījumā tas ir ekotūrisms, kura popularitāte Eiropā aug gadu no gada. Tūkstošiem cilvēku gatavi doties uz pasaules otru galu, lai pētītu vai vienkārši papriecātos par dzīvniekiem, kas mājvietu atraduši tieši šādās vietās. Visur, kur ir tādas teritorijas, to apmeklējums tiek iekļauts jauniešu izglītības programmās.
Iepriekšminētais ir tikai niecīga daļa no iespējām, kuras uzņēmīgi saimnieki vienmēr atradīs. Protams, ja vien būs vēlēšanās meklēt. Latvijas Dabas fonda izplatītajā tekstā par Zemkopības ministrijas piedāvāto plāna projektu teikts: “… produkts, ko dabiskajās pļavās saražo, ir nevis piens, gaļa vai siena tonnas, bet gan mūsu nākošo paaudžu interesēs aizsargātie dabiskie pļavu biotopi, sugu daudzveidība un ainava. Pašlaik mūsu valsts ierēdņi ir izšķiršanās priekšā, vai dabas daudzveidības saglabāšana turpmāk būs ekonomiski dzīvotspējīga alternatīva intensīvai lauksaimniecībai vai tikai lieks apgrūtinājums, no kura zemnieki centīsies ātrāk atbrīvoties.” Atliek vien piekrist.
Iespējams, ka pašreizējais plāna projekts ir reveranss gaidāmo vēlēšanu gaisotnē – citiem lauksaimniekiem platību maksājumi teorētiski varētu palielināties. Šajā gadījumā vēlamais būs panākts ar amorāliem līdzekļiem. Ja Zemkopības ministrijas piedāvājums tiks pieņemts, būs skaidrs, kurš ir “zaļais” ne tikai vārdos, bet arī darbos.
