1. sērija. Iestāšanās. Vesels jau nu neviens uz slimnīcu neiet, un bieži vien neiet arī slims, jo zina, ka nekas labs jau nu tur negaida.
1. sērija. Iestāšanās.
Vesels jau nu neviens uz slimnīcu neiet, un bieži vien neiet arī slims, jo zina, ka nekas labs jau nu tur negaida. Man gadījās agrā rītā doties uz Jelgavas slimnīcu. Uzņemšanas nodaļā iepretī māsiņas krēslam pie galda stāvēja vēl divi brīvi krēsli, kas, šķiet, domāti slimniekiem, lai, atbildot uz jautājumiem, uz brīdi piesēstu. Jutos slikti, reiba galva. Taču nepaspēju ne minūti pasēdēt, kad no mugurpuses atskanēja kādas citas māsiņas dusmīgais izsauciens: «Laidiet mani apsēsties!» Apjuku no skarbā toņa, taču cēlos vien augšā. Esi sveicināta Jelgavas slimnīcā – bija mana pirmā doma. Un otrā – diez vai mani šeit sagaidīs vācu filmā redzētā vienmēr mīļā māsiņa Stefānija. Es nekļūdījos.
2. sērija. Dzīve slimnīcā.
Pusdienas laiks. Viena no māsiņām ienāk istabiņā un jautā: «Kur palika tā jūsu kaimiņiene? (Slimniece, nezinot, ka būs jānodod asinis, vienkārši bija kaut kur izgājusi.) Kur viņa vazājas? Ko es tagad tās asinis no sevis ņemšu, vai?»
Ierodos uz sildīšanu. Māsiņa: «Uzvārds! Nodaļa!» Es atbildu, bet viņa bļauj: «Vēlreiz, skaļāk!» Aizeju ar savu paladziņu uz norādīto gultu, uzklāju, bet no mugurpuses jau atskan sauciens: «Ne jau tā, kā jūs klājat!»
Citā reizē viena no slimniecēm apjautājas man, kā iet. Tūliņ arī atskan kārtējais uzsauciens: «Nesarunāties!»
Pati māsiņa, ieslēgusi sildīšanas elektroiekārtu, netraucēti turpina pļāpāt ar otru darbinieci. Goda vārds, knapi noturējos, lai arī viņai neuzsauktu to pašu – ja jau likumi, tad visiem vienādi. Mani atturēja vien tas, ka tur vēl būs jāiet, un, kas zina, ko ar mani tad izdarīs…
Vakars. Ierodas kāda māsiņa (vai cita ranga slimnīcas darbiniece) un jautā: «Meitenes, kāda no jums māk tulkot no latviešu uz krievu valodu?» Labu gribēdama un domādama, ka būs jāiztulko pāris vārdu, mana palātas biedrene piesakās mēģināt. Māsiņa atnes savu referātu, gatavotu kādai medicīnas mācību iestādei.
Slimniece to pārtulkoja pusstundā, bet divas stundas skaidroja pašai studentei referāta jēgu. Līdz deviņiem vakarā medicīnas darbiniece mocīja tajā dienā slimnīcā iestājušos pacienti.
3. sērija. Likumi pacientiem.
Vakarā ieslēdzām gaismu, bet lielajā istabā, kur izvietotas sešas gultas, izrādījās, dega tikai viena lampiņa virs vienas no guļvietām – ne īsti redzēt, ne palasīt. Ieskrūvējām vēl vienu (tikai nedomājiet, ka to mums kāds slimnīcā iedeva). Mēģināju uzlādēt mobilo tālruni, izrādījās, ka no sešiem kontaktiem istabā strāvas nav nevienā. Ardievu, sapni, par radio istabā!
Deviņos palātā ienāca māsiņa un teica: «Gaismu izslēdziet! Nedrīkst ilgi dedzināt!» Ar skumjām pa logu nolūkojāmies kā gaismas pilī Pārlielupes cietumā. Tur gaisma deg ilgāk un spilgtāk!
Nu, ne jau visas māsiņas bija dusmīgas un nelaipnas, bet, ja man būtu jāizvērtē procentos, teiktu, ka 90% gadījumu jāgaida viņas ar bailēm. Paldies tiem labajiem slimnīcas darbiniekiem, kas šos 90% cenšas līdzsvarot!
