Dziesmu svētku laikā skanīgi kļuvuši pat akmeņi.
Dziesmu svētku laikā skanīgi kļuvuši pat akmeņi – kopš 5. jūlija no pulksten pusvienpadsmitiem vakarā līdz četriem rītā Rīgā, Sv.Pētera baznīcas priekšā, deviņi akmeņi, uz tiem projicējot cilvēku sejas, latviešu valodā apmeklētājiem stāsta katrs savu vēstījumu par dabu, jūru, sabiedrību, izklaidi, arhitektūru, vēsturi, valodu, dziedāšanu, folkloru un nacionālo virtuvi.
Runājošie akmeņi, kā atceramies, bija ceļojoša izstāde festivālā “Pārsteidzošā Latvija”. Tie guva lielu atzinību Francijā un spēcīgas atskaņas tepat Latvijā, kaut mūsu tēvzemes iedzīvotājiem savulaik Parīzē, Lionā, Bordo un Strasbūrā izstādītos akmeņus izdevās aplūkot tikai foto vai video kadros.
Pēc koncepcijas un mākslinieciskā risinājuma autora Ērika Stendzenieka (Ingurda Lazdiņa arhitektoniskais risinājums) ieceres katram akmenim ir savs atšķirīgs stāsts, temperaments un rakstura īpašības.
Ekspozīcija darbojas trīs režīmos: miega, kad neviena nav tuvumā, nomoda, kad akmeņi reaģē uz kustību, un aktīvā stāstījuma režīmā, kad iepazīstina apmeklētājus ar savu stāstu. Kā pārliecinājās “Ziņas”, tie prot ne tikai runāt, bet kā jau īsti latvieši šajās dienās arī dzied – tieši pulksten 11 vakarā un pēc tam katras stundas sākumā akmeņi visi kopā nodzied tautasdziesmu “Bēdu, manu lielu bēdu”.
Dziesmu svētku laikam pieskaņotais pasākums (klusas meditācijas cienītājiem ieteicams apskatīt vairāk uz rīta pusi, jo pirms pusnakts interesentu netrūkst) diemžēl drīz pēc svētkiem arī beigsies – runājošo akmeņu izstāde kā pilnsabiedrības “Spīķeri” dāvana iedzīvotājiem Latvijas 90 gadu jubilejā pie Pēterbaznīcas runās un dziedās tikai līdz 20. jūlijam.
