Kā tas kārtīgai mazattīstītai postpadomju valstij pienākas, Latvijas pilsētās gluži kā ikgadējā kūlas svilināšanas sērga, tikai ar hronometrāžu gada garumā, plosās «kaķu kari».
Ar virtuālajām lamām, mietu vicināšanu, kastrācijas draudiem un citām parādībām fonā, stāvot uz neredzamām un asa urīna smārda apdvestām barikādēm, savas pozīcijas allaž aizstāv divi nesamierināmi pretpoli – jau tā nebūt ne pārtikušās daudzstāvu namu «kaķu tantes», kas pat pēc milzu komunālo rēķinu nomaksas sagrabina pa grasim, lai pagrabos mītošajām kaķu armādām izmestu pa reņģu galvai vai putras karotei, un šādu darbību pretinieki, kuri neuzskata par komforta izpausmi ne piegānītos kāpņu telpu stūrus, ne griezīgos minku koncertus.Žēl, bet ne jau te vairs vērts kādam atgādināt, ka pēc labākajiem Sent-Ekziperī principiem ikviens ir atbildīgs par to, ko pieradinājis. Nepieredzēsim brīnumus, ka pēkšņi visi pīķi pavērsīsies pret «kaķu fermu» turētājiem un smirdoņas vairotājiem. Tāpat velti rosināt aizdarīt caurumus pagrabstāva mūros, kas ne vien atvieglo mazo tīģeru skraidelēšanu, bet arī atbrīvo namu no zelta vērtās siltumenerģijas. Pašreizējā situācijā miermīlīgu risinājumu problēmai, kuras uzskatāmākie atribūti ir dažādas konsistences kaķu izdalījumi kāpņu telpās, grūti saskatīt. Ja vien pastāv uz pasaules kāda iespēja tikt vaļā no mūžīgā piemēslojuma namos, klaidoņu izķeršana ir faktiski vienīgā alternatīva. Bet tantuki ar reņģēm kabatās labprātāk paši līdīs ķērāju tīklos vai, ja vajadzēs, zem iemidzināšanas šļircēm, nekā ļaus pašvaldībnieku vienībai aizvest allaž izsalkušos junkurus…
