Šuvējam jāprot ne vien kvalitatīvi un radoši veikt savu darbu, bet arī saprasties ar klientu.
Šuvējam jāprot ne vien kvalitatīvi un radoši veikt savu darbu, bet arī saprasties ar klientu
Tā nu dzīvē iekārtots, ka piedāvājumu vienmēr diktē pieprasījums. Kādā jomā tas ir lielāks, citā mazāks, tomēr ir arodprasmes, bez kurām neiztikt nevienai saprātīgai būtnei. Piemēram, māka izgatavot apģērbu. Modernais laikmets gan aizsteidzies tādiem soļiem, ka ērtāk biezāku un plānāku savai būtībai atbilstošu drēbju kārtu iegādāties veikalā, taču ne visi ar pirmo rāvienu ietilps standartizētajā piedāvājumā, kā arī apģērbs mēdz plīst un irt. Ja adatu un diegu paši nemākam valdīt, jāmeklē šuvējs, drēbnieks vai modists. Iepazīt šo profesiju mistēriju, kas parasti apvienojas vienā ar universālo nosaukumu “šuvējs”, devāmies uz SIA “Dz”, kur diendienā par klienta drēbju kārtu uzņēmuma vadītāju Dzintras un Ivara Saltumu un veikala vadītājas Ludmilas Stankovskas vadībā jau 12 gadu rūpējas desmit šuvēju – visas pieredzējušas un profesionālas, jo bez skolā apgūtām prasmēm arodā neiztikt. Kā citādi uzņēmums saviem klientiem varētu piedāvāt pašūt 26 jaunus apģērba gabalus un veikt teju 40 remonta veidu?
Gatavojas dziesmu svētkiem
Uzņēmuma darbnīciņā kā miniatūrā bišu stropā dūc šujmašīnas, zib adatas, diegi, mērlentes, krāsaini audumi, karst gludeklis. Dzintra Balode, Ruta Ozolinkevica, Mirdza Lipšāne, Larisa Černeja, Kristīne Verpakovska, Oksana Prohorova, Skaidrīte Saulīte, Elita Sergijeviča te darina svārkus, bikses, blūzes, kleitas, korsetes, vestes, sarafānus, žaketes, topus, halātus un mēteļus. Savukārt Tatjana Ļetko, kura SIA “Dz” strādā kopš tās pastāvēšanas, nodevusies kungu modei, bet Kristīnes Vanagas pārziņā ir aizkari. Vajag apšūt svārkus, pāršūt rāvējslēdzēju, nomainīt oderi, saremontēt piedurkņu galus, uztaisīt pogcaurumus, iesist spiedpogas un veikt citus labojumus? Lūdzu! Meistares prot arī to!
Pēdējā laikā apģērba remontdarbu gan kļuvis vairāk – klientu rocība gājusi mazumā, stāsta šuvējas. Daudzi jaunas drēbju kārtas vietā izvēlas pastiept jau esošās mūžu. Turklāt veikalā nopirktais var izrādīties nekvalitatīvs vai klienta augumam neatbilstošs. “Pieprasījums pēc šiem pakalpojumiem nebeigsies. Kādam vienmēr vajadzēs kaut ko nogriezt un piešūt,” pārliecināta L.Stankovska.
Darbnīcā iespējams pasūtīt ne tikai ierasto. Tur top izstrādājumi vai visiem dzīves gadījumiem un vēlmēm, kur vien var iedurties meistarīgi tēmētā adata. Kāzu kleitas, plīvuri, aubītes un kristību tērpi vairs nav nekas ekskluzīvs. Mīlestības dienā kāds puisis atbilstoši tēmai nesis apšūt savas apakšbikses, krāsaini diegi izrotājuši arī maisiņus un plastmasas kastes, stāsta šuvējas. Lielu gandarījumu radošajā procesā sniedz kultūras biedrību un kolektīvu pasūtījumi. Darbnīcā tapuši poļu, krievu un lietuviešu tautas tērpi, savukārt pašlaik notiek aktīva gatavošanās dziesmu un deju svētkiem.
Plecs, uz kura paraudāt
Drēbniecēm grūti atsaukt atmiņā brīdi, kas aizsācis mīlestību uz profesiju. Šķiet, tas jau bijis šūpulī ielikts, smej SIA “Dz” meistares. “Ja būt par šuvēju nav patikšanas, šo darbu strādāt nevar,” pauž R.Ozolinkevica, atklājot galveno dzinuli jebkurā arodā. Mīlestība uz audumu, gandarījums par darba procesu un rezultātu ir skaistākā profesijas šķautne, kura pilnībā var iezaigoties tikai tad, ja šuvējam piemīt atbildības izjūta, pacietība, spēja pārvarēt stresu un sastrādāties ar klientu. “Viņi ir dažādi – citi ļoti patīkami, bet ir arī tādi, kas uz šuvēju skatās nevis kā uz meistaru, bet kalpu,” stāsta Ruta. Jābūt labam psihologam, lai ne tikai izprastu pasūtītāja vēlmes, bet arī vajadzības gadījumā pārliecinātu par labāku risinājumu. Daudzi klienti to ir novērtējuši un gadiem ilgi palikuši uzticīgi savām šuvējām.
Katrā arodā būtiski ir ņemt vērā darba vidi un iespējamos ar veselību saistītos riskus. Attīstoties tehnoloģijām, darbnīcās ienāk modernāks aprīkojums, tomēr darbs galvenokārt ir sēdošs un skrupulozs, kas “sit” pa mugurkaulu, redzi, rokām un pirkstiem. Izglītības un zinātnes apstiprinātajā profesijas standartā minēts, ka tas ir materiāli atbildīgs, kurā var piedzīvot troksni, vibrāciju un putekļus gaisā, iespējams traumatisms un nekondicionāls klimats, jābūt noturīgai uzmanībai un labi koordinētām kustībām. Šuvējam un drēbniekam nevar būt daltonisms.
Profesijas grūto pusi palīdz pārvarēt kolektīvs, atzīst SIA “Dz” meistares. “Man ir paveicies ar kolēģiem. Kopā organizējam dažādus pasākumus. Strādājot līdzās, daudz pārrunājam. Ja kāds klients “apbižo”, varu atnākt te un paraudāt otram uz pleca,” stāsta Dz.Balode.
Jaunos profesija nevilina
Šuvēju darbnīcās galvenokārt strādā kundzes gados. Lai arī profesionālā izglītība piedāvā apgūt arī šo arodu, tikai apmēram puse jauno paliek uzticīgi savai profesijai, min L.Stankovska. Liela daļa diemžēl labāka atalgojuma meklējumos kardināli maina nodarbošanos.
“Šuvēja nekad nav pelnījusi daudz, jo pārsvarā tas ir gabaldarbs. Turklāt tām, kam jau pāri 50 gadu, nekāda dižā izvēle vairs nevar būt – strādā, kamēr adatā var trāpīt,” smej M.Lipšāne.
Tomēr uzņēmumā brīvu darbavietu nav. Katrs izdarījis savu izvēli, kā dzīvot un pelnīt, gūstot gandarījumu sev un radot prieku citiem.
***
Uzziņai
Šuvējs ir šūšanas nozares kvalificēts darbinieks, kurš strādā sērijveida vai individuālā pasūtījuma izgatavošanas uzņēmumos un izgatavo šūtos izstrādājumus, to mezglus un detaļas, izmantojot atbilstošus materiālus, iekārtas un apstrādes paņēmienus, atbilstoši darba ātruma un kvalitātes prasībām.
Drēbnieks strādā uzņēmumos, kas sadarbojas ar klientiem, noformē pasūtījumus, piegriež un izgatavo apģērbu, strādājot komandā, patstāvīgi plānojot un organizējot savu darbu.
Modists strādā uzņēmumos, veic individuālo uzņēmējdarbību un sadarbojas ar klientiem, izvēlas modeļus, zīmē tērpu skices, noformē pasūtījumus, konstruē, modelē, piegriež un izgatavo apģērbu.
