Pieredzējušais mūziķis Leons Amoliņš stāsta par jaunību līdz piecdesmitajiem gadiem, kad Jelgavā beidza Mūzikas vidusskolu.
Pieredzējušais mūziķis Leons Amoliņš stāsta par jaunību līdz piecdesmitajiem gadiem, kad Jelgavā beidza Mūzikas vidusskolu
“Tāpat kā visi, arī es ceru, ka šie dziesmu svētki izdosies, būs pacilājoši un labāki nekā iepriekšējie. Pats nediriģēšu, taču noteikti būšu klāt,” saka L.Amoliņš, kas savulaik bijis arī dziesmu svētku virsdiriģents.
Viņš dzimis 1937. gadā Rīgā. Tēvs Mārtiņš Amoliņš bija sakaru inženieris. Otrā pasaules kara laikā ģimene tika evakuēta uz Vāciju un nokļuva amerikāņu zonā. Kā atceras izcilais mūziķis, vēlāk vecāku vīru sarunās tika stāstīts, ka toreiz Amoliņiem bija iespēja emigrēt uz Angliju un Austrāliju. “Protams, bija bail no krieviem. Taču kas mēs būtu svešumā, kur viss atkal jāsāk no nulles?!” stāsta L.Amoliņš. Toreiz tēvs ar māti pieņēma lēmumu atgriezties Latvijā. Kad viņi ieradās dzimtenē, ģimeni fotografēja un sūtīja bildes uz Vāciju citiem bēgļiem. Amoliņi bija paraugs – brauciet mājās visi! Taču, kad pienāca 1949. gada marts, tikai pateicoties zināmu cilvēku brīdinājumam, trīs dienas slēpjoties mežā, ģimenei izdevās izbēgt no izvešanas.
Bez mūzikas neiztikt
Pēc kara Amoliņi nokļuva Džūkstē, kur dzīvoja pienotavas ēkā. Veco laiku tradīcijas par kaimiņu savstarpēju izpalīdzēšanu kulšanā un citos lielākos lauku darbos bija dzīvas. Talkas noslēdzot, rīkoja balles un vajadzēja muzikantus. “Tad nu viens uzņēmās spēlēt baritonu, viens tenoru un viens – bungas. Pūtām to skaņu, kas nāca no taures ārā, un pēc auss kaut ko veidojām. Uz dullo man bija izdevies uzstādīt pareizu lūpu savilkumu jeb ambrazūru,” par savu mūziķa gaitu sākumu stāsta L.Amoliņš. Pēc pamatskolas jauneklis gribējis mācīties Rīgā par radiotehniķi, taču izgāzies krievu valodas eksāmenā. Tēvs sprieda, ka bez vidējās izglītības dēlam tomēr neiztikt, un nosūtīja viņu uz Dobeles vidusskolu.
Tas bija tramīgs, bailīgs laiks. Nāca pirmās cerīgās vēstules no gūstekņu nometnēm un izsūtījuma vietām. Grūti bija saprast, kam tu vari ticēt, kam – nē. Taču mūzika bija valoda, kas stāvēja tam visam pāri un pēc kuras sevišķi jaunieši bija izslāpuši. To tagad ir grūti iedomāties, bet tolaik Dobelē skolas klavieres skanēja cauru nakti – visi, kuri gribēja mācīties spēlēt, sarakstījās rindā, un instruments bija noslogots nepārtraukti. Klavieres sāka spēlēt arī Leons. To viņam kā centīgam lauku puisim mājās pamācīja dziedāšanas skolotāja, mūziķa Jūlija Grūtupa meita Gita Grūtupa-Kataja, kas vēlāk kļuva par pasniedzēju Rīgas Pedagoģiskajā skolā un septiņdesmitajos gados Latvijas Televīzijā veidoja populāro bērnu raidījumu, kurā Krustmāte Lienīte veselai paaudzei mācīja muzicēt un dziedāt. Dobelē L.Amoliņš sāka spēlēt trompeti skolotāja J.Grūtupa vadītajā pūtēju orķestrī.
Gribasspēks nozīmē daudz
1953. gadā J.Grūtups sāka strādāt Jelgavas Mūzikas vidusskolā un uzaicināja līdzi arī L.Amoliņu. Vispārizglītojošos priekšmetus viņš jau bija apguvis Dobeles vidusskolā, tādēļ Jelgavā varēja vairāk pievērsties mūzikai. Mūzikas vidusskolas direktors Filips Šveiniks atbalstīja uzņēmīgo jaunekli, un viņš ieguva diplomu gan kā trompetists, gan kā kordiriģents. L.Amoliņam vienmēr gribējies apgūt kaut ko jaunu. Tas izpaudās arī vēlāk, kad viņš trīs reizes beidza konservatoriju – gan kā kordiriģents, gan simfonisko un operu orķestru diriģents, gan arī kā komponists. “Dzīvē tālu esmu ticis ar savu gribasspēku. Par mani daudzi ir talantīgāki, taču bieži vien cilvēks maz dara sava talanta labā,” atzīst L.Amoliņš.
Jelgava un tās Mūzikas vidusskola viņam palikusi labā atmiņā. Jau studējot Rīgā, viņš šeit braucis, lai kopā ar veciem draugiem spēlētu ballēs un piedalītos dažādos citos, kā tagad saka, projektos.
***
Leona Amoliņa mūziķa karjeras virsotnes
Latvijas Nacionālajā operā, būdams diriģents un galvenais diriģents, iestudējis desmit operas un deviņus baletus, diriģējis apmēram piecsimt izrādes.
Vadījis Latvijas valsts akadēmisko kori “Latvija”, Latvijas Radio kori un citus.
Kā viesdiriģents uzstājies ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Liepājas simfonisko orķestri, ar Sanktpēterburgas, Tomskas, Novosibirskas, Omskas, Ļvovas simfoniskajiem orķestriem.
Latvijas Komponistu savienības priekšsēdētājs, Latvijas Mūzikas akadēmijas docents,
dziesmu svētku virsdiriģents.
Komponista daiļradē galvenokārt pievērsies vokālajai mūzikai, sacerējis monooperu, kora un solo dziesmas, vairākas kantātes un mesas, simfoniskus skaņdarbus un virkni kamermūzikas darbu.
