Vasaras nogalē atvaļinājumā devos ap četru tūkstošu kilometru garā ceļojumā, kura mērķis bija atvest uz Latviju no Memingenas Vācijā veco trimdinieku, rosīgu Daugavas Vanagu darbinieku Spurdziņu ģimenes bibliotēku.
Vasaras nogalē atvaļinājumā devos ap četru tūkstošu kilometru garā ceļojumā, kura mērķis bija atvest uz Latviju no Memingenas Vācijā veco trimdinieku, rosīgu Daugavas Vanagu darbinieku Spurdziņu ģimenes bibliotēku. Šis ceļojums rosināja pārdomas, par ko nolēmu uzrakstīt.
Cik pēc Otrā pasaules kara latvieši trimdā izdevuši grāmatu? Pēc Latvijas Zinātņu akadēmijas Misiņa bibliotēkas informācijas, līdz 1991. gadam tādu bija 6209. Pēc valsts atjaunošanas šo autoru grāmatas un arī periodiskie izdevumi sāka iznākt Latvijā. Taču skaidrs, ka daudzās veco trimdinieku mājās plauktos glabājas viena otra pērle, ko ne kodes, ne rūsa neēd. Skaidrs, ka bieži vien šo izdevumu garīgā dzīve līdz ar veco trimdinieku paaudzes novecošanos, bērnu un mazbērnu aiziešanu citās tautās norimusi.
Kāzu dāvanā – “Mērnieku laiki”
“Lai Jūsu dzīve ir skaista kā Vidzeme, bagāta kā Kurzeme, līdzena kā Zemgale un bērniem svētīta kā Latgale!” – tāds ir laimes vēlējums jaunajam pārim, ko kāds likteņa biedrs Helēnai un Sirdsvaldim Spurdziņiem ierakstījis kāzās uzdāvinātajā 1948. gadā trimdā izdotajā brāļu Kaudzīšu grāmatā “Mērnieku laiki”.
Helēna (meitas uzvārdā Vasiļevska) ir latgaliete. Kara beigās viņa nokļuva Vācijā, evakuējoties kopā ar brālēnu Marku, kas bija mežzinis Žīguros. Helēna tolaik mācījās Rēzeknes ģimnāzijā un 1944. gada vasaras brīvlaikā strādāja par mežziņa saimniecības uzraudzi. Frontei tuvojoties, ar pēdējo vilcienu viņa kopā ar Marku nokļuva pie Valmieras Kārķos, pēc tam Kurzemē un 1944. gada Ziemassvētkos ar kuģi no Ventspils Austrumprūsijā, pēc tam tālāk Rietumvācijā. Evakuējoties nav domājusi, ka uz mūžu atstāj dzimteni. Karā galvenais ir katru dienu izdzīvot, par tālākiem plāniem runā retais. Un tikai Vācijā, nonākot latviešu bēgļu nometnē, jaunā meitene sapratusi, ka tā kā agrāk vairs nebūs nekad. Spilvens viņas gultiņā, rītā pamostoties, bijis slapjš no asarām.
Pirms dažiem gadiem aizsaulē aizgāja Helēnas vīrs Sirdsvaldis Spurdziņš, kurzemnieks no Kazdangas. Leģionā viņš kļuva par karaspēka vienības uzturzini. “Augumā sīkajam Valdim bija ārkārtīga pienākuma apziņa, un viņš bija veikls. To ievēroja pulkvedis, šķiet, Kripēns. Tie lielie vīri jau redz, kur ir lietas koks…” par sava vīra kara gaitām stāsta Helēna. Lai arī Sirdsvaldim frontē nevajadzēja cīnīties ierakumos, kaujās pie Mores viņš zaudēja roku. Taču veiklība un pienākuma apziņa nezuda. Pēc kara sabombardētajā Memingenas bēgļu nometnē, kur tolaik bijuši vairāk nekā seši tūkstoši latviešu, viņš kopā ar Helēnu atvēra veikalu. Vēlāk pilsētā viņiem to jau bija četri. Ģimenē izauga trīs bērni. Sevišķi jau Sirdsvaldis aktīvi darbojās Daugavas Vanagos. No 1979. gada līdz deviņdesmito gadu sākumam viņš kā ideālists bez algas strādāja par Daugavas Vanagu nama Freiburgā “Bērzaine” pārvaldnieku. Sirdsvaldis trimdā kļuva pazīstams ar diapozitīvu jeb “slīdīšu” izrādēm par latviešu leģionu, izcilajiem Latvijas politiķiem, kultūras pieminekļiem. Savu kolekciju viņš rādīja trimdinieku saietos ne tikai Vācijā, bet arī trīs mēnešus viesojās Amerikā. Deviņdesmito gadu sākumā, kad man bija gods iepazīties ar veco Spurdziņu pāri, viņi diapozitīvu sērijas rādīja Latvijas jaunajiem karavīriem. Tolaik jau bija sācies videofilmu laikmets, tomēr jaunie puiši skatījās uz ekrāna reproducētās fotogrāfijas, klausījās vārdos, ko magnetofona lentē bija ierunājis pats Sirdsvaldis.
Grāmatu vedējs ar pieredzi
1994. gada pavasarī viesojos gan Memingenā, gan arī Freiburgā, Daugavas Vanagu “Bērzainē”, kur toreiz notika šīs organizācijas valdes sēde. Jau toreiz, prombraucot no “Bērzaines”, bibliotēkas krājumiem man tika piekrāmēta pilna automašīna ar grāmatām. No tām liela daļa bija sūtījums Latvijas Zinātņu akadēmijas Jāņa Misiņa bibliotēkai, kas to labprāt arī pieņēma. Beidzamos gados, rakstot Ziemassvētku apsveikumus, Spurdziņu kundze pāris reižu minēja, ka būtu labi, ja, ceļojot uz Rietumiem, es varētu iebraukt Memingenā un paņemt uz Latviju viņu ģimenes sakrātās latviešu grāmatas. Bērniem, mazbērniem tās neesot vajadzīgas, bet literatūru kā papīru nodot makulatūrā neceļas roka. Salīdzinājumā ar 1994. gadu tagad latvieši vairāk lido ar lidmašīnām, un tā man iebraukt Memingenā pēc grāmatām nesanāca un nesanāca. Taču šīs vasaras nogalē ģimenē nospriedām, ka Spurdziņu kundzes lūgumu latviešu grāmatas atvest uz Latviju ilgāk atlikt nebūtu pareizi. Tā nu līdz augusta pēdējai nedēļai saķīlēju automašīnu (par to esmu ļoti pateicīgs vairākiem autoremonta speciālistiem) un kopā ar dēlu un krustmeitu devos ceļā.
Ap pusdienlaiku izbraukuši no Jelgavas, nakšņojām kempingā Narevas krastā pie Varšavas. Piecēlāmies ar pirmo gaismiņu un tajā dienā veicām 1400 kilometru. Braucot vienatnē pie stūres, tas bija grēkots pret satiksmes drošību. Taču Dievs bija žēlīgs. Kas attiecas uz vācu autobāņiem, tur nobraukt tūkstoti kilometru dienā pirms gadiem desmit varējusi arī Spurdziņkundze. Taču mums vēl bija jātiek cauri Polijas vidienei un rietumu pusei, kur vācieši par labu naudu pērkot savām dzimtām reiz piederējušo zemi (to nesen kādā starptautiskā zinātnieku forumā LLU Ekonomikas fakultātē stāstīja kāds poļu tautsaimnieks). Vispār poļi ir lepni. Uz viņu automašīnu jaunajiem numuriem, kas ieviesti pēc iestāšanās ES, nav zudis poļu nacionālais karogs (kā tas diemžēl ir ar Latvijā). Un arī degvielu par eiro benzīntankos tik vienkārši nenopirksi – vai nu kurss būs neizdevīgs, vai arī nepārdos nemaz. Plockā mums interesanti izlīdzēja kāda kundze ar ne visai lepnu autiņu. Es lūdzu samainīt eiro zlotos, bet tā vietā viņa iedeva man zlotus (apmēram četru latu vērtībā) tāpat un teica, ka eiro neņemšot. Labi, ka turpat bagāžniekā bija “Rīgas melnais balzāms”, ar ko varēju šo enerģētiski spiedīgās vajadzības izraisīto valūtas maiņu kaut cik kompensēt.
Tiem, kas vairākus gadus nav braukuši pa Poliju, varētu būt pārsteigums viņu lielā mērā pa ES naudu būvētā autostrāde, kas perspektīvā paredzēta no Vācijas robežas līdz pat Tiraspolei. Kvalitāte kā vācu autobāņiem. Domājot par tranzītsatiksmes biedu – dumpīgajiem poļu zemniekiem, kas ne vienreiz vien, protestēdami pret savu valdību, bloķējuši ceļus, liekas, šo jauno autostrādi viņi tik vienkārši “pārkost” nevarētu. Tad būtu jālauž žogi, turklāt tās tuvumā nav māju, no kurām protestētājiem varētu pienest kaut ūdens krūzi. Vienīgi, lai nobrauktu tos pagaidām trīssimt izbūvētos kilometrus, trijās vietās jāmaksā. Summas samērīgas, bet, protams, izdevīgāk norēķināties poļu nacionālajā valūtā.
Mājās, kur viesojušies daudzi
Memingenā iebraucām mazliet pēc pusnakts. Nepalikām guļot kādā ceļmalas nobrauktuvē, jo, par spīti vēlajai stundai un saviem astoņdesmit gadiem, vecā kundze mūs gaidīja.
“Nāciet iekšā, mīlīši, te būs vakariņas. Vai būs labas tās segas un spilveni? Jūs taču esat līdz nāvei noguris!… Esmu dzirdējis no veciem karavīriem, ka frontē dažkārt nogurums no pārslodzes ir tik liels, ka cilvēkam kļūst gandrīz vienalga, vai esi dzīvs vai jau nošauts. Mierīgā garā lielāku gabalu vadot ģimenes automašīnu, tas gan nevarētu būt tāds kā frontē. Tomēr Spurdziņu kundzei mans izskats mazliet asociējās ar tiem stāstiem, ko pirmajos laulības dzīves gados par fronti it bieži stāstījis Sirdsvaldis.
Nekad nesaki “nekad”, taču es apzinājos – liela varbūtība, ka ar Spurdziņu kundzi tiekos pēdējo reizi. Nē, protams, cilvēks vēl ir mundrs un patstāvīgi tiek ar ikdienas rūpēm galā. Taču uz Latviju viņa nolēmusi vairāk nebraukt – tie divi tūkstoši kilometru, kas šķir no dzimtenes, nav maz. Tas nav maz arī vairumam no mums – Latvijas latviešiem. Tagad vismaz ir diezgan droši, ka dzimtenē tālāk dzīvo Spurdziņu grāmatas, kas, kā vecā kundze vēstulē rakstīja: “Man ir kā atpestīšana.”
Ko pajautāt tādā tikšanās reizē? Pakojot literatūru, valodas rit it kā pašas no sevis. Tas sējums iegādāts tur, to dāvinājuši tie, tas palicis mantojumā no kāda jau aizgājušā. Spurdziņu mājās savulaik viesojies bīskaps Boļeslavs Sloskāns, ko mūsdienās katoļu baznīca gatavojas iecelt svēto kārtā. Tur bijis arī tagadējais trimdas luterāņu arhibīskaps Elmārs Rozītis, daudzas citas autoritātes. Ja vēl pieskaita “Bērzaines” viesus Spurdziņu pārvaldīšanas laikā, to sarakstā ir gan operdziedātājs Egils Siliņš, kas savulaik dziedāja Freiburgā, gan bobslejists Rodžers Lodziņš, kas uz Freiburgu bija atbēdzis no sacensībām kā viens no pēdējiem grūstošās padomju impērijas emigrantiem.
Memingenā bija Jelgavas ceļš
Sapratu, ka man ir iespēja Spurdziņu kundzes personā runāt ar vienu no Vācijas trimdā palikušo latviešu pārstāvēm. Tagad to grūti iedomāties, bet, pēc Helēnas Spurdziņas teiktā, tūlīt pēc kara Memingenas bēgļu nometnē dzīvojuši ap sešiem tūkstošiem latviešu, arī igauņi un lietuvieši. Sākotnēji nometne atradusies lidlauka barakās, taču vēlāk Memingenas rietumu daļā tapa daudzdzīvokļu māju rajons Zīdlungs, kurā bijusi arī Liepājas un Jelgavas iela. Nosaukumi droši vien, vienojoties ar vietējiem memingeniešiem, sanāca vāciski – “Libau Veg”, “Mitau Veg”. Kur palikuši pēc kara tur nomitinātie latvieši? Daudzi miruši, taču lielākā daļa izceļoja. Tādu kā Sirdsvaldi, SS leģionāru ar vienu roku, ne britu ogļu raktuves, ne Amerika un Austrālija, pretī neņēma. Likdams lietā kara laikā attīstīto uzturziņa veiklību un ģimenē ieaudzināto atbildības izjūtu, viņš turpat bēgļu nometnē atvēra savu pirmo veikalu, vēlāk tie bija pat četri. Helēna bija viņa drošā aizmugure. Memingenā latviešiem darbojās teātris, katoļu un luterāņu draudzes, Preses biedrība un, protams, Daugavas Vanagi, kurā bijuši kādi sešdesmit cilvēku.
“Bērzaini” pārdot nevajadzēja
Freiburga, kur atrodas “Bērzaine” un darbojas atsevišķa Daugavas Vanagu nodaļa, ir pārsimt kilometru nostāk – uz rietumiem. Tur skaistā pakalnā, kur tīrāks gaiss, Daugavas Vanagi sameta naudu un bija doma radīt namu, kur varētu dzīvot latvieši kara invalīdi. Tomēr iznāca citādi. Pēc kara Vācijā vīrieši bija mazumā, un vācietes latviešu vīrus precējušas, neņemot vērā viņu karā gūtos ievainojumus.
Tādējādi vienam otram licies, ka “Bērzaini” var pārdot. Tīkotāju, kas gribētu to pirkt, nekad nav trūcis. Taču pēc tam, kad pārvaldnieka pienākumus uzņēmās Sirdsvaldis Spurdziņš, runas par “Bērzaines” pārdošanu norima. Īpašums tika lietprātīgi sakopts, notika tematiski sarīkojumi, kur bieži vien ar diapozitīvu sērijām uzstājās pats pārvaldnieks. Viņā apvienojās gan ideālists, gan uzņēmējs. Ar saviem veikaliem Memingenā bija nopelnījis pietiekami, lai desmit gadu varētu dzīvot “sievas maizē” un bez algas strādāt latviešu sabiedrības labā.
Kad “Bērzaine” jau bija atkopusies, viņš saņēma vēstuli no latviešiem piederošās “Abrenes” Francijā. Sirdsvaldis tika aicināts nākt par saimnieku arī tur. Kā raksta vēstules autors, ļoti daudz darba, lai “Abrene” varētu kļūt līdzīga “Bērzainei”. Tomēr pārvaldīt divus sabiedriskos īpašumus vīrs, kam tajā laikā jau nāca sešdesmit, atteicās.
Zināms, ka Francijas “Abrene” tika pārdota. Kā notika šis darījums, plašākai sabiedrībai, manuprāt, nav zināms.
Neviļus rodas bažas, kā būs ar citiem trimdas latviešu sabiedrisko organizāciju īpašumiem. Kas tos apsaimniekos, kad būs aizgājuši pēdējie “vanagi” vai arī citu biedrību dalībnieki? Ja kāds teic, ka, piemēram, vecajiem rodas jaunā maiņa un mantojuma lietā nav nekādu problēmu, es uz to raugos diezgan skeptiski. Mūsdienās Rietumos ir daudz latviešu viesstrādnieku, taču tas ir ar citu garu. Tur galvenais ir labi nopelnīt un atgriezties mājās, nevis svešumā sargāt valstiskās un tautas tradīcijas. Daugavas Vanagi radušies Latvijā un rosīgi darbojas arī Jelgavā. Taču būtībā tā jau ir cita organizācija, kam ar vecajiem trimdiniekiem sadarbības iespējas iet mazumā. Jautājums par trimdas Daugavas Vanagu sabiedriskajiem īpašumiem, manuprāt, prasa risinājumu. Kad mēģināju šo domu formulēt Helēnai Spurdziņai, viņa mani pārtrauca pusvārdā: “Es saprotu, par ko jūs domājat. Pēc kara Vācijā darbojās Preses biedrība. Arī mēs ar vīru to atbalstījām, taču organizācijas dalībnieki, protams, novecoja. Kad Latvija kļuva brīva, uz Vāciju atbrauca mācīties vai strādāt kāds jauns cilvēks, kas uzņēmās vadīt šo biedrību. Drīz ieradās arī viņa sieva. Nopriecājāmies, ka nu lietas risināsies sparīgāk. Taču piepeši biedrības vadītājs un viņa ģimene pazuda. Turklāt ar visām biedru naudām, datoriem. No vecajiem valdes locekļiem saņēmām vēstuli, ka diemžēl pazuduši arī grāmatvedības dokumenti. Galu galā biedrība tā arī neatjaunojās.” Vecā kundze piekrīt, ka Daugavas Vanagu namiem vajadzētu kļūt par nacionālām vērtībām. Šī lieta būtu jāpaceļ valstiski, nevis jāmēģina risināt šaurā pēdējo palicēju lokā. Mūsdienās tādus ideālistus, kas tos prasmīgi apsaimniekotu, nesaņemot pienācīgu atlīdzību, neatrast. Nāk cita paaudze un citi laiki. Un būtu svarīgi, lai izveidotos cieša, uzticības pilna saikne starp vecajiem trimdiniekiem un tiem, kas pārstāv atjaunoto valsti.
Mājās braucot, piestājām pie radiem netālu no Kaseles. Ieslēgtajā datorā internetā skanēja Latvijas Radio 2. Jauni cilvēki stāstīja, ka drīz, kad būs iegūta izglītība un nokārtotas vēl dažas lietas, pārcelsies atpakaļ uz Latviju. Likās, ka neesam nekur tālu aizbraukuši, tomēr ceļa nogurumu jutu vēl vairākas dienas pēc atgriešanās. Par atvestajām grāmatām interese ir, un tas priecē.
