Jums vajadzētu uzrakstīt par Daci Ganuleviču. Viņa trīs gadus nodzīvojusi Itālijā, taču tagad atkal mīt Jelgavā.
“Jums vajadzētu uzrakstīt par Daci Ganuleviču. Viņa trīs gadus nodzīvojusi Itālijā, taču tagad atkal mīt Jelgavā. Otru tik atsaucīgu jaunu cilvēku neesmu sastapis,” vasaras sākumā, kad iznāca saruna par studentu un Amatu skolas audzēkņu praksi Itālijā, man kā žurnālistam ieteica Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātes profesors Imants Skrupskis.
Darbs dzen darbu, un daudzi no mums ikdienā kaut kā iztiek bez īpašām domām par Itāliju. Bet, kad Berlīnē itālieši, finālā uzvarot frančus, ieguva pasaules futbola kausu, neviļus ieskatījos savās piezīmēs un nolēmu lūgt uz sarunu “itāļu Daci”, kā viņu biju pierakstījis mobilajā telefonā. Itālieši taču ir “topā”, kaut no plaši komentētajām franču – itāliešu futbolistu kaislībām pagājušas jau pāris nedēļas.
Kad raksts ir nodrukāts avīzē, Dace Ganuleviča kopā ar dēlu Ritvaru jau ir Itālijā. Pusaudzis Ritvars, kā jau puikam pienākas, mēnesi pavadīs skautu nometnē, bet Dace apciemos draugus, paziņas, kā arī ziemā mācītos studentus. Pirmo reizi mūžā viņa dosies uz Dienviditāliju. Tur Daci aicina vietējā Rotari kluba dalībnieki, kuriem pirms pāris gadiem palīdzēja ar tulkošanu, viesojoties pie rotariešiem Jelgavā. To D.Ganuleviča man laipni pastāstīja īsi pirms savas aizbraukšanas, kad norunājām interviju Jelgavas Domē, kur viņa strādā par juristi.
Valodu zinātājai – juristes izglītība
“Pati īsti nezinu, kāpēc kļuvu par juristi. 1990. gadā pēc 2. vidusskolas beigšanas, tāpat kā citi klasesbiedri, gribēju studēt. Laikam jau vajadzēja iet uz svešvalodniekiem, taču par savām vācu valodas zināšanām nebiju īsti pārliecināta, un tā nokļuvu juristos,” stāsta Dace. Laiks tūlīt pēc vidusskolas diploma saņemšanas nevienam vien jaunietim ir lielu neskaidrību pilns, bet no otras puses – ļoti nozīmīgs amata, karjeras izvēlē. Tomēr par toreiz izvēlēto specialitāti Dace nesūdzas. Darbs ir interesants, saistās ar zemes lietām, būvēm. Kolektīvs arī labs. Taču līdztekus darbam pašvaldībā šogad viņa ieguvusi solīdu apstiprinājumu savām itāliešu valodas zināšanām un nu ir zvērināts tulks. Brīvdienās Dace piestrādā kā ekskursiju vadītāja, bet Lauksaimniecības universitātes studentiem un Amatu skolas audzēkņiem, kas mērķē uz praksi Itālijā, viņa pasniedz obligāto trīsdesmit stundu kursu, kurā tiek apgūti itāliešu valodas pamati, kā arī noderīgākais no šīs tautas paražām un tradīcijām. Kā stāsta profesors Imants Skrupskis, par šo darbu itālieši pasniedzējai samaksā tikai rudenī, kad praktikanti veiksmīgi atgriezušies mājās un sevi parādījuši kā lietaskokus. Līdz šim neviens Daces audzēknis nav “brāķēts”.
Kad mākoņi nonākuši uz zemes
Tas, ka Dace Ganuleviča kļuva par Itālijas un itāliešu valodas speciālisti, kā pati atzīst, ir nejaušība. 1995. gadā, kad dēliņš Ritvars jau bija izaudzis no pamperiem, Dace sāka dziedāt “Skalos” – savas ģimnāzijas korī, kurā tolaik piedalījās arī daudzi absolventi. 1995. gada vasarā “Skali” devās uz Itāliju. Naktī iebraucot šajā dienvidu zemē, pirmie iespaidi bija lieliski. Kalni atgādināja gubu mākoņus, kas nosēdušies uz zemes. Starp klintīm Gardas ezers, kas iesaukts par “sērfotāju paradīzi”. Ko skaistāku var vēlēties!
Arī cilvēki visur ļoti laipni, atraktīvi. Te gan Dace piebilst, ka tie, kuri strādā apkalpojošā sfērā, nelaipni nemaz nevar būt. Deviņdesmito gadu vidū Latvijā vienā otrā kafejnīcā (nemaz nerunājot par iestādēm) gadījās, ka tevi neviens neuzrunā, neko nepiedāvā, it kā gaida, kad iziesi ārā. Taču Rietumos tolaik bija citādi.
“Sapazinos ar cilvēku, kurš runā ne tikai itāliski, bet arī vāciski. Viņš strādāja mūsu viesnīcā par oficiantu. Man likās svarīgi atrast kādu āķīti, lai, ar kori atgriežoties Jelgavā, nezaudētu saikni ar šo apburošo zemi. Pārbraucot mājās, nopirku vārdnīcas un sāku rakstīt uz Itāliju vēstules. Vispār jau likās, ka ar to itāliešu puisi varētu būt pat mīlestība. Tagad uz to visu skatos savādāk,” domīgi saka Dace.
Domas mainās
Interesējoties par itāliešu valodu, Dace izlasīja avīzē sludinājumu, ka, lūk, Rīgā ir kursi. Tā divus gadus pa sestdienām brauca mācīties un 2000. gadā bija nobriedusi doties uz Itāliju pavisam. Strādās viesnīcā vai restorānā. Pie tāda lēmuma nav šķitusi nozīmīga ne Latvijas Universitātē iegūtā augstākā izglītība, ne tas, ka vecāku mājas paliek divu tūkstošu kilometru attālumā. Svarīgāk likās būt skaistajā Dienvidzemē, kur, turklāt, tevi gaida. Divas vasaras jeb, pareizāk sakot, tūristu sezonas viņa nostrādāja par oficianti restorānā, kā arī par viesu pieņēmēju viesnīcā Ziemeļitālijas kūrortpilsētiņā Rivadelgardā, tā paša iegarenā Gardas ezera krastā, kur katru dienu pūš sērfotājiem labvēlīgs vējš. Bija jau paņemts līdzi arī dēls Ritvars, kurš viegli apguvis itāliešu sarunvalodu un priecājies par atklātajiem, draudzīgajiem turienes vienaudžiem.
Trešajā gadā Dacei pienāca lūzums. Viņa atkal gribēja piedzīvot Latvijas vasaru, laukus, mežus un atgriezās. Vēl var piebilst, ka Itālijā, lai arī, salīdzinot ar mūsējām, ir labas algas, sievietei ar bērnu ļoti grūti izdzīvot. Lieli nodokļi (sevišķi mazajiem uzņēmējiem), augstas dzīvokļu īres maksas, lielas rindas pie ārstiem (ja nevari samaksāt par servisu privātklīnikā) un, tāpat kā pie mums, nav vienkārši dabūt vietu bērnudārzā. Latvijā cilvēks var justies brīvāk, secina Dace un par sevi saka: “Es nezinu, kam vajadzētu notikt, lai uz Itāliju brauktu ar domu, ka atstāju Latviju pavisam. Visdrīzāk palikšu šeit. Ikdienu uztveru viegli. Ir rūpes, problēmiņas, bet atšķirībā no citiem man tās nešķiet tik ļoti nozīmīgas. Es, protams, uztraucos par vecāku, bērna veselību un labsajūtu, bet pārējo uztveru ar vēsu prātu un parasti atrodu izeju, īpaši nesaspringstot. Prieks, ja kādam jaunietim, kam mācu itāliešu valodu, Itālija, tāpat kā man, kļūs par zemi, kur atgriezties un atgriezties…”
No otras puses, Dacei ir gluži vai itālietes lepnums par šīs zemes vēsturi, kultūru, mākslu, arhitektūru, automašīnām. Viņa ciena garšīgos itāliešu ēdienus, tostarp daždažādas pastas, ko latvieši sauc par makaroniem. Vadot itāliešu ekskursijas pa mūsu zemi, Dace bieži aizdomājas, ar ko varētu lepoties latvieši. Kāda ir mūsu identitāte, ar ko saistāmies pasaulei? Kas latviešiem varētu būt tāds kā somiem “Nokia” – prece, kas iet pāri daudzām robežām? Diezgan bieži viņai nākas viesiem skaidrot, ka Baltijas jūras austrumu krastā taču pamatā nedzīvo plaši pazīstamie krievi. Bet smagām domām Dace ilgi nenododas un grumbas pierē nevelk – iekāpj automašīnā un ātri aizbrauc. Viņai patīk veikli manevrēt pa pilsētu un darīt to gudri, lai “nemaisītos citiem pa kājām” un lai tie citi netraucētu viņai.
***
Daces Ganulevičas padomi un vērojumi tiem, kuri dodas uz Itāliju
Meitenēm Itālijā nevajadzētu izkust no vīriešu komplimentiem. Itālieši māk runāt.
Strādājot itāliešu uzņēmumos, par sevi jāpastāv. Viņi dažkārt domā, ka mēs tur, tāpat kā ukraiņu vai baltkrievu strādnieki, esam atbraukuši savas nabadzības dēļ. Taču tā nav. Mums arī pienākas brīvdienas un visas pārējās darbinieka garantijas.
Nekad itāliešu saimniekam nevari pateikt: “Es sēžu, jo man nav darba”. Darbs jāredz vienmēr. Turklāt, baidoties no visādām inspekcijām, tīrība darbavietā ir ļoti svarīgs nosacījums.
Itālieši, ja vien nav runa par inteliģenci, savos izteicienos ir diezgan rupji. Draugu kompānijā viņi var atļauties pateikt: “Ak, m…., cik šodien karsts!” Līdzīgi izteicieni dzirdami arī izklaides raidījumos televīzijā. Tādēļ nav brīnums, ka futbola laukumā Materaci, īsti pats neapzinoties, ar vārdiem varēja nopietni aizskart pretinieku kapteini Zidānu.
Ziņās par politiku tiek runāts samērā maz. Toties lielāka interese ir par slavenību privāto dzīvi. Vārds “paparaci” nāk no itāliešu valodas, un tas nozīmē galma fotogrāfs.
Itālijā, sevišķi augustā, kad tur daudzas ģimenes dodas atvaļinājumos, vislabāk ceļot ar vilcienu. Citādi risks iekļūt auto sastrēgumos.
