Pasta sala Jelgavā, kur pagājušosestdien notika Jaunās rokmūzikas festivāls, ir maza, mīļa un mājīga teritorija.
Pasta sala Jelgavā, kur pagājušosestdien notika Jaunās rokmūzikas festivāls (JRF), ir maza, mīļa un mājīga teritorija. Jau ierodoties uz pasākumu un redzot cilvēkus tam ieinteresēti tuvojoties, gribot negribot nākas novērtēt arī apmeklētāju ārējo izskatu – tur ir metālisti, rokeri, panki, arī goti, šur tur kāda vecmāmiņa un vectētiņš, kas gan pārsteidz, gan priecē.
JRF šogad bija tas gods atklāt “darkpop” grupai “Ex animā”. Ar stipro bungu rīboņu, noslēgto attieksmi pret skatuves tēlu un pašpārliecināto spēli viņi iekustināja dažus skatītājus jau pašā sākumā. Nākamās – pašmāju, Jelgavas, grupas, kas festivālu iekrāso poproka noskaņās. “Hertz” puišiem vēl ļoti ilgi jāstrādā, lai regulāri panāktu tādu sniegumu, kāds gada sākumā viņiem izdevās LLU folkfestivālā. Publika viņus diez ko nelutina ar uzmanību – cilvēki pabīdījušies prom no skatuves, un tikai pēdējo dziesmu laikā dažs labs vietējais studentijas pārstāvis kaut ko atceras un dzied līdzi. Tiesa, trīs ģitāras mūzikai vietām liek ieskanēties pa jelgavnieciskai “postgrunge” noskaņai, un gan dziesmās, gan mūziķos jūtams ritmiskums un pozitīvisms. Taču pirmā grupa, kas pa īstam aizslauka publikas kūtrumu, ir “Institut neba” – viņu spēcīgās ģitāru skaņas un solista pārliecinošā, pilnasinīgā balss, kas, tā vien šķiet, kliedz: “Es esmu spēcīgāks par jūsu ieskatiem.” Trešie jelgavnieki – “Brīvais kritiens” – daudz neatšķiras no iepriekšējām pašmāju grupām – lipīga ģitārmūzika. Par valstij svarīgām un spēcīgām tēmām – patriotismu, varoņiem. Grupa izstaro tādu latviskumu, ka uz brīdi liek iedomāties tos spēlējam kādā klubā 18. novembra vakarā. Atliek vienīgi cerēt, ka līdz tam laikam spēle būs pilnveidojusies atbilstoši potenciālam.
Nākamajiem varoņiem – “Hospitāļu ielai” – ceļā no festivāla “Laba daba” gadījusies kāda aizķeršanās – ceļojumam paredzētais busiņš “pielaists” tikai pēc pusstundas mocībām. Bet jau ar pirmajām regeja notīm viņi atvainojas skatītājiem un turpina tos priecēt: sākumā ar ne tik bieži dzirdētām, bet vēlāk jau pavisam pazīstamām un iemīļotām dziesmām. Atgriezeniskā saite starp auditoriju un grupu ir pozitīva un skatītāji prasa “Atkārtot!” jau tad, kad grupa vēl nav beigusi spēlēt.
Patīkamais saspringums ir vislielākais, kad uz skatuves gatavojas kāpt vistālāko ceļu mērojušie ciemiņi un vienīgie ārzemju mākslinieki – Krievijas grupa “Torbana-Kruche”. Nodziedot pirmo dziesmu angļu valodā, grupa atstāj pavisam rietumniecisku iespaidu, bet tad turpina dzimtajā krievu valodā, un festivāla auditorija to novērtē. Savdabīgu piesitienu grupas spēlētajam britpopam dod flautas skanējums, kas kopā ar taustiņiem mūziku padara daudz emocionālāku pat tiem, kas to vien gaida kā “smago artilēriju”. Patiešām spilgti muzikālajā ziņā viņi izskatās Jelgavā. Iespējams, tādus viņus padara arī skatītāju lielā atsaucība.
Iepriekš paredzētā grupa “Ēnu kaleidoskops” JRF tomēr neuzstājas, taču tūlīt pēc “Torbana-Kruche” skatītāju uzlādēšanai gatavojas “post punk”, “black” un “doom metal” apvienība “Sniegavīru rūpnīca”. Šķiet, cilvēki ar vājām vai arī jau nogurdinātām ausīm nu var paiet solīti nost no skatuves un dot vietu metāla faniem, ko tie labprāt arī izmanto. Kā tāds pārsteigums grupas uzstāšanās beigās četrotnei pievienojas flautiste, kas skanējumu padara nedaudz maigāku. Ar prasmīgu improvizāciju ģitāristu duets panāk vēlamo rezultātu – cilvēki beidzot nevis trako, bet ieklausās. Blekmetālisti “Nycticorax” jau ar ārējo izskatu vien atstāj iespaidu. Ģērbušies melnā, bet sejas nokrāsojuši baltas, viņi liekas pat baisi. Solists dzied ķērcošā aizkapa balsī, un brīžiem nevar saprast ne vien dziesmas vārdus, bet arī valodu. Savus atbalstītājus viņi rod ļoti kuplā skaitā, un tie nepamet skatuvi arī melodiskā “death metal” kolektīva “Infected” uzstāšanās laikā. Pēdējie ir Latvijas “thrash metal” pamatlicēji “Huskvarn”, kas atzīmē arī savas atdzimšanas otro gadadienu, jo ar uzstāšanos JRF aizpagājušajā gadā “Huskvarn” atsāka darbību pēc četru gadu klusēšanas. Solists, atgādinot par vecajiem – “Mēs – tornim”, “Roks par…” un “Roks pret…” – laikiem, papildus ierastajiem mūzikas instrumentiem izmanto arī motorzāģi, kas nenoliedzami piesaista skatītāju uzmanību (it īpaši to, kas deviņdesmitajos estrādei garām gāja tikai dienas gaišajās stundās).
Pulkstenis ir apmēram četri no rīta, kad vairums apmēram 1300 festivāla apmeklētāju pamazām pamet Pasta salu, lai, iespējams, turpinātu ballēties kur citur vai iegrimtu patīkamā miegā savos apartamentos. Daži vēl kacina “Lāčplēša” telšu saimniekus, jo īpaši siltā nakts ir kas nebijis JRF – tātad alus dzeršana līdz ar mūziku nebeigsies. Un nebeigsies arī atpūta.
Vēl viena vietējiem sūnuciemiešiem traucētā nakts, vēl viens brīnišķīgs pasākums aktīvajiem festivālu apmeklētājiem, vēl viena cerība mūziķiem. Arī nākamgad.
