Platones pagasta Upleju mājās valda mājīguma smarža, kas izteikti strāvo, kā no apkārtējās vides, tā no saimniekiem Pārslas un Jāzepa Ošiem.
Platones pagasta Upleju mājās valda mājīguma smarža, kas izteikti strāvo, kā no apkārtējās vides, tā no saimniekiem Pārslas un Jāzepa Ošiem. Jau daudzus gadus šā burvīgā Platones stūrīša īpašniekus par mammu un tēti sauc arī Aleksis, kas katru mīļu brīdi, kad nav jāuzturas bērnunamā, brauc pie viņiem ciemos.
Nama pagalmā mūs laipni sagaida saimnieks. Viņš izrāda savu valstību, kādu ne tik bieži gadās redzēt. No mājas lejup pa kalniņu Jāzeps izbūvējis “ūdensceļu”, kur, strautiņam urdzot, rāmi līdz pašam dīķim plūst ūdens. Pa ceļam tas paspēj gan ūdensratā izgriezties, gan pazemē paslēpties un tad atkal parādīties, izmest līkumu un saplūst ar skaisto “staburagu”, ko arī pats saimnieks meistarojis. No tā ūdens tek tālāk savu ceļu līdz pašam dīķim. Nav brīnums, ka atnācējs te vēlas pakavēties ilgāk. Tādēļ saimnieku mājās biežs viesis ir arī audžudēls Aleksis.
Pie mammas un tēta jūtas kā mājās
Pirms 12 gadiem, kad Pārslas un Jāzepa bērni jau bija izauguši, bet abi vēl jutušies gana jauni, radusies doma – kāpēc gan vēl kādam kaut ko labu neizdarīt? Eleja un Platone ir gluži blakus. Izdomājuši un devušies uz bērnunamu lūkot.
“Jāatzīst, ka sākumā mums bija nopietnāki mērķi, domājām pat par aizbildniecību. Aizbraucām, Gaļinas kundze (Elejas bērnunama vadītāja Gaļina Galviņa – red.) mūs laipni sagaidīja, izrādīja bērnus – bija lielāki, mazāki, bet acīs iekrita divi brālīši, ar kuriem, prātojām, vajadzētu iedraudzēties. Tie bija piecgadīgais Aleksis un viņa brālis Andrejs, kuram toreiz jau bija 12 gadu. Atceros kā šodien, – tikko puikas iekāpa mašīnā, Aleksis mani uzreiz nosauca par mammu, to dzirdot, asaras sāka birt kā pupas. Tā viņš līdz šim brīdim mūs sauc par mammu un tēti,” stāsta Pārsla.
Zēns uz mājām pie Pārslas un Jāzepa brauc brīvdienās. Bet pastāvīgi dzīvo Elejas ģimeņu sociālās aprūpes centrā.
“Kā te jūtos? Normāli, viņi ir forši cilvēki, strīdējušies neesam, bet parunājušies gan,” kautrīgi stāsta Aleksis. Puisis nešķiet runīgs, bet ir pieklājīgs un smaidīgs.
Ošu ģimene atzīst, ka savulaik ar vecāko brāli, kas toreiz bijis grūtajā pusaudža vecumā, tā arī nav izveidojies kontakts. Kad toreiz Aleksim vaicājuši, vai viņš vēlētos palikt te uz visiem laikiem, zēns atbildējis, ka grib būt kopā ar brāli.
“Tā Aleksis mūsu ģimenē pilnībā neienāca, bet vienmēr esam uzskatījuši viņu par savu dēlu. Bērnunamā zēns palika ar norunu, ka pie mums varēs braukt un ciemoties jebkurā laikā,” atklāj Jāzeps.
Ošu ģimenei nekad nav bijušas problēmas savu bērnu audzināšanā, viņi neesot izjutuši, ko nozīmē “grūtais pusaudža vecums”, bet līdz ar Alekša ienākšanu ģimenē sapratuši, bērnunama bērni ir citādi. Ne sliktāki, bet savādāki.
“Tikai tagad apjēdzu un ar skumjām atzīstu, ka Aleksim trūcis mātes mīlestības. No mazām dienām viņš audzis kolektīvā. Lai arī kā censtos, tomēr nejūtu, ka viņam to varētu kompensēt. Esmu laimīga, ka Aleksis atbrauc, bet, ka es spētu iedot kaut ko tādu, kas viņam dzīvē palīdzētu attiecībās, vai kā citādi, tā – nē,” skumji secina Pārsla.
Taču vīrs viņai oponē un pievēršas audžudēlam:
“Es uz to skatos citādāk. Studējot maģistrantūrā, rakstīju referātu filosofijā un kādā grāmatā atradu interesantu lietu. Tagad saprotu, kāpēc mums acis jāsargā. Izrādās, ka informāciju, ko cilvēks uzņem, var izmērīt bitos. Vienā sekundē cilvēks caur ausi uzņem 50 bitu informācijas, bet ar acīm – gandrīz gigabitu sekundē. Informācija gāžas mūsos milzīgā daudzumā, tāpēc es iedomājos: viss ko mēs tev, Aleksi, esam teikuši, viss, ko esi redzējis savām acīm, noglabāts tavā zemapziņā. Varbūt pats to nejūti, bet šajos gados esi redzējis daudz – mūsu mīlestību, kā mēs sadzīvojam un saprotamies ar saviem bērniem, kā viņus audzinām. Ticu, ka šī noglabātā informācija kaut kad nāks uz āru. Un tā dēļ vien ir vērts dzīvot un vismaz pa brīvdienām vai vasarā ģimenē uzņemt šādus bērnus kā Aleksis,” pārliecināts Jāzeps.
Arī jaunietis neslēpj, ka Uplejās jūtoties un arī izturoties citādi, kam par iemeslu esot atšķirīgā vide. Bērnunamā tomēr ir kaut kāda “gigantiska” ģimene, ne tāda kā šī.
Par audžuģimeni vajadzētu padomāt katram
Pārslas un Jāzepa kopdzīvē rakstāms jau gadskaitlis 32. Viņi atzīst, ka audžuģimeņu statusa laiks pagājis, bet katrai ģimenei vajadzētu padomāt par iespēju paņemt pie sevis kādu no bērnunama bērniem, dot viņiem iespēju padzīvot citā vidē, sajust ģimenes saites, mīļumu.
“Mums ir mazbērni, un tā jau ir dabiskā saite,” nosaka Pārsla un vienlaikus priecājas, ka Aleksis izaudzis labs cilvēks un domā dzīvi saistīt ar nopietnām jomām.
Ošu pārim ir dēls un meita, prieku sniedz četri mazbērni. Abi atzīst, ka toreiz, lemjot par vēl viena bērna ienākšanu ģimenē, nebija pārdomājuši, ko par to teiks pašu atvases, kā reaģēs. “Tā bija mūsu kļūda, ka neizrunājāmies ar saviem bērniem. Jutu, ka viņi pārdzīvo un visu īsti neizprot. Radās greizsirdība. Saprotu, tas ir ļoti svarīgi – izrunāties, izjautāt, ko bērni par to domā. Šādam solim jābūt gatavai visai ģimenei, mēs nebijām,” tagad secina Pārsla. Taču viņa ir ļoti gandarīta, ka Latvijā aizvien vairāk attīstās audžuģimeņu kustība, jo tās izjūtas, ko bērns saņem, dzīvojot ģimenē, nevar iemācīt un no malas izstāstīt.
“Pārsvarā esmu šeit, citur man nav kur aizbraukt. Cik varu, palīdzu darbos,” stāsta Aleksis, bet tētis piebilst, ka visur, kur vajadzīgs fizisks spēks, puikas darbs ir neatsverams.
Ciltskokā ar 800 pēctečiem
Ošu ģimenē ir vēl kāda unikāla lieta – izpētīts dzimtas koks, kas ar savu diženumu aizņēmis visu viesistabas sienu. “Mums ir ļoti liels ciltskoks. Esmu latgalietis, un dzimtā ir 27 Jāzepi, bet tagad ar skumjām vēroju, ka šajā paaudzē vairs neviens bērnam tādu vārdu neliek. Arī Latgalē ne. Pat kristiešu vidū, kas atvasēm liek dažādus bībeliskus vārdus, Jāzepu vairs nemana,” plecus rausta Upleju saimnieks.
Platones meiteni Pārslu puisis no Preiļiem atradis Murjāņos, kur abi cītīgi sportojuši. Tad Jāzeps devies studēt uz Jelgavu, un abi sadraudzējušies vēl ciešāk. Apprecējušies un nu dzīvo Zemgalē, taču dzimto latgaliešu valodu Jāzeps nav aizmirsis. “Kad bērni bija mazi, bieži lika runāt un paši smējās,” viņš atceras.
Latgalē bijušas kuplas saimes, arī Jāzeps kā pastarītis uzaudzis septiņu bērnu ģimenē. Milzīgais ciltskoks, kurā apzināti ap 800 dzimtas pēcteču (neskaitot sievas un vīrus) ir unikāla vērtība, kas mantojama tālākajām paaudzēm. Tas sazarojis 165 gados no četriem pāriem – diviem vecvectēviem un divām vecvecmammām. Savus senčus Jāzeps apzinājis un koku izveidojis 10 gados. Saimnieks smej, ka tas uz istabas sienas mūžīgi “neaugs”, bet par to nav jābēdā – visi raduraksti glabājas datorā.
Pamatīgā māja, ko savulaik Jāzeps izprojektējis un dabūjis atļauju arī uzcelt, izskatās kā milzīga pils… ar četrām istabām, bet 29 durvīm! “Kad eju gulēt, domāju: pirmās ciet, otrās, trešās ciet, bet, kas ar ceturtajām?” smej saimnieks.
Padomju laikā ar saimniecības palīdzību izdevies būvēšanai paņemt kredītu – 23 tūkstošus rubļu ar 2 procentiem uz 50 gadiem. Taču 1991. gadā ģimene piedzīvoja īstu zelta lietu, jo visiem, kas bankās bija ņēmuši kredītus, tie pārvērtās attiecībā 1:200, un par māju Jāzepam bija jāatmaksā 125 lati. Tagad tajā uz dzīvi atgriezusies meita ar ģimeni, līdzās mājiņu būvē dēls, un drīz visa Ošu saime atkal būs kopā. “Ar Aleksi esam 11 cilvēku – bagāti,” nosaka Pārsla.
Latvijas atmodas laikos Jāzeps bija pirmais Platones pagastvecis, bet šis darbs nav gājis pie sirds, un viņš atgriezies meliorācijā. Tagad strādā Jelgavā, Reģionālajā Lauksaimniecības pārvaldē Zemes un ūdens resursu reģionālajā daļā par vadītāja vietnieku, bet sieviņa otrādi – no darba valsts zonālajā arhīvā Jelgavā pārcēlusies uz pagasta bibliotēku.
“Visus šos gadus mēs esam izjutuši milzīgu Dieva žēlastību, par ko sakām viņam paldies. Dievs mūs ir sargājis,” secina Pārsla, bet vīrs, viņu mīļi apkampjot, noteic: “Jau 32 gadi kopš kāzām, bet joprojām dzīvojam kā medusmēnesī!”
