Kopš 1935. gada Amerikā darbojas Anonīmo alkoholiķu kustība, kas gadu gaitā ir izplatījusies pa visu pasauli.
Kopš 1935. gada Amerikā darbojas Anonīmo alkoholiķu kustība, kas gadu gaitā ir izplatījusies pa visu pasauli. Šāgada rudenī apritēs desmit gadu kopš šīs kustības darbības Latvijā. Jelgavā tā sākusi darboties kopš 1989. gada 28. oktobra.
Pašlaik Jelgavas Anonīmo alkoholiķu kustība aiz Rīgas kustības ir otrs lielākais centrs Latvijā.
Jelgavā darbojas vairākas anonīmo alkoholiķu grupas. Ir tādas, kurās sapulces notiek latviešu, un tādas, kurās tās notiek krievu valodā, taču tajās var piedalīties jebkuras tautības pārstāvis, kas sirgst ar alkoholismu. Anonīmo alkoholiķu grupu dalībniekiem nav jāiemaksā ne iestājas, ne biedru nauda. Līdzekļus tās iegūst no brīvprātīgiem ziedojumiem. Vienīgais noteikums, iestājoties anonīmo alkoholiķu grupā, ir patiesa vēlēšanās atbrīvoties no dzeršanas.
Mērķis – palīdzēt sev un citiem
Lai arī Anonīmo alkoholiķu kustības dalībnieki tic Augstākam spēkam, tie nav saistīti ne ar kādu sektu, ticību, organizāciju, iestādi vai ar politiskām partijām. Viņu galvenais mērķis ir būt atturīgiem pašiem, kā arī palīdzēt citiem alkoholiķiem sasniegt atturību. Vadoties pēc Anonīmo alkoholiķu kustības izstrādātiem Divpadsmit soļiem un Divpadsmit tradīcijām, tās dalībnieki dalās pieredzē, spēkā un cerībā savu kopīgo problēmu pārvarēšanā. Tie var būt tik atklāti, cik atklāti vēlas būt.
Anonīmo alkoholiķu sapulces notiek katru dienu, un katrs dalībnieks brīvi var apmeklēt vai nu visas, vai tikai dažas sapulces nedēļā. Taču katra alkoholiķa interesēs ir sapulces apmeklēt iespējami bieži un regulāri, jo tieši kontakts ar citiem cilvēkiem, kas cenšas atbrīvoties no alkoholisma, ir viens no svarīgākajiem faktoriem atkarības pārvarēšanai.
Sniedzot palīdzību sev līdzīgiem, alkoholiķiem ir vieglāk pašiem atturēties. Anonīmo alkoholiķu sapulces vienlaicīgi apmeklē gan cilvēki, kas jau vairāku gadus ir spējuši atturēties no alkoholisko dzērienu lietošanas, gan arī tādi, kas grūto ceļu ir sākuši tikko.
Lai cīnītos, slimība jāapzinās
Parasti Anonīmo alkoholiķu kustībā iesaistās cilvēki, kas vai nu neatzīst citas ārstēšanās metodes, vai arī neveiksmīgi izmēģinājuši daudzus no alkohola atkarības atbrīvojošus līdzekļus. Parasti viņi neatbalsta kodēšanos, ekstrasensu piedāvātos ārstēšanās paņēmienus, kā arī ampulas un medikamentiem. Anonīmo alkoholiķu kustībā iesaistās tikai cilvēki, kas sev un apkārtējiem spēj atzīt, ka ir alkoholiķi. Viņi uzskata, ka tikai tad, kad cilvēks apzinās savu slimību un patiesi vēlas zaudēt atkarību, viņš var turpināt normālu dzīvi tiesa gan, pilnībā bez alkoholisko dzērienu lietošanas, jo katra alkohola glāze (vienalga, vai tas ir alus, šampanietis vai šņabis) ir kritiens atpakaļ, turklāt katrs nākamais kritiens ir krietni smagāks par iepriekšējo.
No simta tikai septiņi
Pēc pētījumiem no Amerikas pašlaik visā pasaulē no 100 alkoholiķiem tikai septiņi meklē risinājumu savai problēmai. Viens no šiem septiņiem cilvēkiem spēj zaudēt atkarību, no alkohola pievēršoties kādai ticībai un Dievam, kurā tas rod mierinājumu un atbalstu. Otrs no šiem septiņiem risinājumu rod kādā ārstu piedāvātā metodē kodēšana, adatu terapija, dažādas ampulas un tamlīdzīgi. Pārējie pieci atveseļojas, pateicoties Anonīmo alkoholiķu kustībai. Bet palikušie 93 no alkohola atkarīgie tā arī turpina kropļot savu dzīvi un nomirst, neko nesasnieguši vai, pareizāk sakot, visu sasniegto alkohola dēļ zaudējuši.
Alkoholiķi saprot tikai alkoholiķis
Anonīmie alkoholiķi rīko gan atklātas, gan slēgtas sapulces. Parasti ikdienā notiek slēgtas sapulces, kurās nedrīkst piedalīties ne biedru draugi, ne radi. Grupas atklātajās sapulcēs drīkst piedalīties jebkurš gribētājs neatkarīgi no tā, vai viņš ir, vai nav alkoholiķis. Vienīgais noteikums viņš nekur neatklās sapulces dalībnieku vārdus.
Ir alkoholiķi, kas sapulces apmeklē tikai noteiktu laiku, bet ir arī tādi atkarīgie, kas jūt nepieciešamību sapulcēs piedalīties visu mūžu šīs sapulces viņiem ir kā atslodzes, kurās var runāt par savām izjūtām un grūtajiem brīžiem, apzinoties, ka pārējie biedri viņu sapratīs, jo alkoholiķi saprast var tikai viņam līdzīgais. Tikai pie viņiem no alkohola atkarīgais cilvēks var meklēt sapratni un atbalstu vienmēr tiks dots padoms, kas balstīts uz personīgo pieredzi, turklāt nekas netiks uzspiests.
25 gadu vecumā ārstējos no alkoholisma
Anonīma alkoholiķa stāsts
Man jau no četru gadu vecuma esot paticis čiept dzeramo no svinību galda, lai pēc tam slepus to izdzertu. Pēc dažiem gadiem jau atklāti dzēru alu. Man nekad nav bijuši nekādi aizspriedumi pret alkoholisko dzērienu lietošanu. Varbūt daļēji tajā vainojami lauki, kur bērnībā bieži redzēju dzeršanu.
Pēc 4. klases beigšanas pārcēlāmies uz dzīvi pilsētā, tad alkoholu vairs nelietoju (tiesa gan, kad vasarā apciemoju vecomāti, viss atsākās, taču diezgan simboliski tajā vecumā ne reizi nebiju piedzēries).
Pirmo reizi paģiras jutu pēc 8. klases, kad ekskursijā kopā ar klasesbiedriem pamatīgi piedzēros. No brauciena atceros tikai miglainas epizodes.
Pēc pamatskolas beigšanas pats uz savu galvu iestājos tehnikumā. Biju aktīvs un sabiedrisks, tādēļ drīz vien uzradās savi «čomi», ar kuriem kopā ik vakaru izdzēru pa aliņam. Sākumā viss bija normas robežās, bet jau 1. kursa otrajā semestrī «vārīju vienas ziepes pēc otrām».
Šajā laikā (man bija 15 vai 16 gadu) izdarīju vienu no lielākajām muļķībām kopā ar draugiem dzērumā aplaupīju pāris cilvēku. Protams, policija drīz vien mūs noķēra, uz skolu izsauca vecākus. Manai māmiņai bija jāpārdzīvo pamatīgs trieciens dēls, kas visu laiku tika uzskatīts par paraugskolēnu, pēkšņi, izrādās, ir dzērājs, kas neapmeklē nodarbības, par ieskaišu nokārtošanu nemaz nerunājot, un naktīs aplaupa cilvēkus.
Lai nebūtu jāaiziet no skolas, pusotras nedēļas laikā nokārtoju visas pusgada ieskaites. Tehnikumā noturēties palīdzēja arī tas, ka vairums skolotāju mani labi ieredzēja sabiedriskās aktivitātes dēļ.
Skolu es būtu pabeidzis bez sarežģījumiem, ja vien nerastos kāds draugs, kas mani aizvilināja mācīties uz Rīgu. Te bija daudz zemākas prasības un vienaldzīgāki pedagogi, tādēļ mierīgi varēja atsākties dzeršana. Vienā no tādām reizēm pēc krietnas alkohola devas nolēmām pabraukalēt ar mašīnu. Nakts izvērtās par trakulīgu piedzīvojumu. No rīta pamodos Dobeles atskurbtuvē. Biju nepilngadīgs, tādēļ bija vajadzīgs vecāku paraksts. Man paveicās, jo mana pudelesbrāļa tēvs izpestīja mūs abus.
Turpmākajos gados vairākkārt sadauzīju mašīnas, par smieklīgu naudu pārdevu divas saimniecības un alkohola dēļ zaudēju gandrīz jaunu traktoru. Esmu vienā mašīnā vizinājies ar cilvēku, kas pārdzeršanās dēļ turpat automobilī mirst.
Pirms dažām nedēļām beidzu ārstēties. Pašlaik paralēli jauna biznesa sākšanai turpināšu apmeklēt anonīmo alkoholiķu sapulces. Nesen kļuvu 25 gadus vecs, bet jau alkoholiķis alkoholiķis uz visu mūžu.
P.S. Ja vēlaties ārstēties no alkoholisma, apmeklējot anonīmo alkoholiķu sapulces, rakstiet savas vēstules uz «Zemgales Ziņu» redakciju ar norādi AA. Tās tiks nodotas kustības biedriem.
