Ģimenes pilnsapulcē vecāku un trīs bērnu sastāvā tika nolemts lielajā vasaras ceļojumā doties uz Ungāriju.
Kempinga mājiņa Balatonfīredā tiek pasūtīta jau janvārī – www.balatontourist.hu. Tūrisma sezona Balatona krastos sākas tikai jūlija pirmajā sestdienā, līdz ar to mūsu izvēlētās mītnes cena jūnija beigās izmaksā vien 44 latus dienā (jūlijā un augustā jau 62 latus). Balatona apkārtne ir piesātināta ar tūrisma objektiem un krāšņiem dabasskatiem, bet bērniem pavērtas neierobežotas peldēšanās iespējas. Zināmā mērā mūsu izvēli iespaidoja arī tas, ka pirms sešiem gadiem apmeklējām Balatona ezera dienvidu krastu, no tā laika palikuši tik labi iespaidi, ka gribas apskatīt arī citas vietas ezera tuvumā. Palīdz autonavigācijas iekārtaIzbraucam pēcjāņu dienā, ceļā plānojot pavadīt trīs naktis, divas – Slovākijā, pa ceļam apmeklējot Bojnices un Lietavas pilis. Uzticams palīgs tālajā ceļā ir GPS autonavigācijas iekārta, kas ir neatsverama, ja nodomāts ātri šķērsot lielpilsētas, kā arī atrast īsākos ceļus starp Slovākijas un Ungārijas ciematiņiem. Priecīgu pārsteigumu jau pirmajā dienā sagādā autogāzes cenas – Lietuvā tā maksā 0,38, Polijā – 0,45, Slovākijā – 0,50 latu litrā. Turklāt pieejama gandrīz katrā uzpildes stacijā, līdz ar to varam ceļot lēti. GPS navigatorā jau mājās ievadīti objekti, kurus vēlamies apmeklēt, un naktsmāju adreses, ja tās iepriekš zināmas. Polijā naktsmājas ceļmalas motelī maksā vidēji 25 latus par divvietīgu, 40 – par trīsvietīgu četrvietīgu numuriņu. Kā jau citus gadus esam pārliecinājušies, poļu un arī slovāku viesnīcnieki parasti neiebilst, ja pieci cilvēki izvietojas trīsvietīgā numurā. Pirmajā ceļojuma dienā apmeklējam 9. fortu Kauņā (kādreizējais Krievijas impērijas celtais cietoksnis, Otrā pasaules kara laikā nāves nometne, tagad muzejs) un nakšņojam motelī netālu no Varšavas. Lietava, kas nav LietuvāOtrajā ceļojuma dienā izpeldamies ezerā netālu no Sevežas (Siewirz) pilsētiņas, kuras koordinātas arī jau mājās esmu ievadījis navigatorā, un vakarā sasniedzam ciematiņu, kur apskatāmas vienas no grandiozākajām Slovākijas pilsdrupām – Lietava (šis ciema un pils nosaukums nav nekādā saistībā ar mūsu kaimiņvalsti, turklāt tās nosaukums slovāku valodā ir Litwa, savukārt Latvijas – Lotwa). Mūsu izvēlētā naktsmītnes vieta «Penzion pod Hradom» (www.penzion-podhradom.sk) atrodas tieši 633 m augstā Cibuļņika kalna pakājē, uz kura virsotnes slejas majestātiskās pils sienas. Pansijas saimniece ir ļoti sirsnīga, runā vāciski un nedaudz saprot arī krievu valodu. Uzzinot, ka mēs no Latvijas esam speciāli braukuši aplūkot Lietavas pili, uzdāvina prospektus ar vietējo apskates objektu aprakstiem un tūrisma karti. Visu nākamo dienu pavadām Slovākijā, Rajeckas upes ielejā, kāpjam kalnos, lai apmeklētu mežonīgās pilsdrupas, peldamies akvaparkā, apmeklējam Bojnices pasaku pili, kas atgādina slaveno Neušvanšteinu, apbrīnojam unikālo kokgrebumu «Slovākijas Betlēme», taču neaizmirstam, ka mūsu galamērķis ir Balatona ezers.Ungārija pārsteidz ar krāšņumuCeļojuma ceturtajā dienā sasniedzam Ungāriju, šķērsojot Komarno-Komaromas robežpunktu uz salas Donavas upē. Pirmais Ungārijas iespaids salīdzinājumā ar Slovākiju – cik krāšņi! Ēkas ar platiem veikalu skatlogiem, visur košas rozes, ielas tīras un cilvēki smaidīgi! Autonavigācijas sistēma palīdz sameklēt tuvāko bankomātu, kur izņemu 100 000 forintu (303 latus) – ar šo naudu pietiek, lai visu nedēļu uzturētos Ungārijā, iegādātos suvenīrus, ieejas biļetes muzejos, saldējumu un pārtiku. Valstī ir septiņas autostrādes (M1 līdz M7), un, lai tās lietotu, jāiegādājas vinjete, līdzīgi kā Slovākijā un Austrijā, tikai te, to pērkot, jāuzrāda auto tehniskā pase. Uzlīme uz priekšējā stikla netiek izsniegta, vien kases čeks ar mašīnas numuru.Mūsu pirmais apskates objekts pa ceļam uz Balatonfīredas (Balotonfűred) kempingu ir Česneka (Csesznek) 13. gadsimta cietoksnis, par kuru informāciju sameklējusi mana četrpadsmitgadīgā meita Maija. Vizuāli ļoti iespaidīgi, cietoksnis atrodas uz ne pārāk augsta pakalna, kas mums sagādā patiesu atvieglojumu, jo karstā dienvidu saule gaisu uzsildījusi līdz 30 grādiem. Pēc cietokšņa atkarošanas no turku sirotājiem 17. gadsimtā, tas pārgājis Esterhāzi dzimtas īpašumā līdz pat 1945. gadam. Pils apkārtne kā nosēta ar ārzemju automašīnām – pārsvarā ar vāciešu un austriešu numuriem. Takā, kas ved uz pils ieeju, satiekam gan melnos ādas apģērbos tērptus un ķēdēm apkārušos nīderlandiešu motobraucējus, gan vietējos ungāru skolēnus ar smagām tūristu mugursomām. Fotografējamies uz masīvo sienu un torņu fona, bet īsti celtnes krāšņumu novērtējam, kad, prom braucot, to redzam no attāluma – apturam automašīnu un vēlreiz iemūžinām aizraujošo ainavu.Balatona krastāArvien vairāk tuvojamies Balatona ezera ziemeļu krastam, kur starp 300 – 400 metru augstiem kalniem izvietojušies nelieli ciematiņi ar mazām senām baznīciņām un 700 gadu vecām ēkām, klātām niedru jumtiem. GPS autonavigators nekļūdīgi pieved tieši pie kempinga vārtiem. Uzrādām interneta izdruku ar rezervācijas numuru un jau pēc pāris minūtēm saņemam mājiņas atslēgu. Gaisa temperatūra pārsniedz 34 grādus, un nožēlojam, ka mājiņa nav apgādāta ar kondicionieri. Ar skaudību vērojam lielos bungalo, kas izvietoti koku ēnā – cenas starpība nedēļas laikā būtu apmēram 160 latu, taču tagad jau par vēlu. Protams, nekavējoties dodamies atvēsināties. Tiešām koku ēnā ezera krastā ir patīkami. Pa Balatona zaļo virsmu slīd simtiem jahtu ar baltām piepūstām burām. Atrodamies līcī, kuru no vienas puses ierobežo kalnainā Tihaņas (Tihany) pussala, bet no otras – stāvais austrumu krasts. Ūdens ir ļoti, pat ļoti silts. Ezera dibens smilšains, bērniem iekārtota neliela smalku smilšu pludmale. Kempinga viesi saguluši uz līdzpaņemtajiem dvieļiem vai saliekamajiem krēsliem. Var nodarboties arī ar aktīvāku atpūtu – noīrēt jahtu vai katamarānu, vizināties ar ūdensslēpēm. Mēs apmierināmies ar mini akvaparku. Bērni sajūsmā spiegdami šļūc pa caurulēm, iekrītot tieši ezerā. Kempinga teritorijā izvietots arī baseins, kuru turpmāk bieži apmeklējam, vairāki veikali un kafejnīcas. Tieši blakus kempingam liels akvaparks (www.annagora.com) un pārtikas lielveikals, arī tūrisma informācijas centrs. «Plus» un «Penny market» veikalu iepirkumu ratiņos der divu litu monētas, kas ir ļoti ērti. Taupības nolūkā ēst gatavojam mūsu noīrētās kempinga mājiņas virtuvītē, lietojot vietējos produktus – to cenas praktiski neatšķiras no Latvijas. Katru dienu jau pulksten desmitos no rīta gaisa temperatūra sasniedz 30 grādu, dienā paaugstinoties līdz pat 34 – 35oC. Šādos apstākļos normāli var justies tikai pie ezera koku lapotnes ēnā, ik pa brīdim pamērcējoties Balatona zaļajos ūdeņos vai baseinā. Ar tik lielu karstumu nebijām rēķinājušies, tāpēc ekskursijas saplānojam agri no rīta vai vakarā pēc pulksten 18. Paprika – galvenais suvenīrsDažu kilometru attālumā no mūsu kempinga ir Balatona tūristu iecienītā Tihaņas pussala. Īpaši slavena tā ir ar benediktiešu mūku abatiju, kuras katedrāles torņi redzami tālu no ezera krastiem, taču mūs visvairāk vilina daudzie suvenīru veikaliņi, kas tirgo kaltētas paprikas virtenes. Tā ir galvenais suvenīrs un, kā saprotam, arī Ungārijas nacionālais produkts. Amizanti izskatās veikaliņš «Paprikahaz», kura ārsienas abos stāvos apkarinātas ar papriku. Uz pussalas centrālās ielas mūs mēģina ievilināt vaska figūru muzejā, taču bērni labāk izvēlas saldējumu kafejnīcā, es tikmēr iegriežos tūrisma informācijas centrā, kur man bez maksas piešķir vietējo pilsētu kartes un tajās iezīmē svarīgākos apskates objektus. Visā mūsu uzturēšanas laikā tikai viena diena ietrāpās nedaudz vēsāka, kad noducina pat pērkons un uzlīst neliels lietus. Šo dienu pilnībā izmantojam ekskursijām, apmeklējot Veszpremas zooloģisko dārzu un Šumegas pili, kur katru pēcpusdienu notiek bruņinieku turnīri. Zooloģiskais dārzs Veszpremā ir ļoti pievilcīgs gan ar reljefu, gan iemītniekiem – bērniem tas patīk vairāk par viduslaiku pilīm. Ieejas cena mūsu piecu cilvēku ģimenei nepārsniedz 6,50 latu. Pēc zooloģiskā dārza apskates var atpūsties kādā no daudzajām, salīdzinot ar Rīgu, lētajām kafejnīcām. Veszprema dibināta jau mūsu ēras 9. gadsimtā, tajā kronēti visi Ungārijas karaļi. Pašlaik tā apbūvēta ar daudzām 18. un 19. gadsimta baroka stila ēkām, taču mēs vēlamies redzēt senākas celtnes.Iespaidīgākais cietoksnisNepilnas stundas brauciena attālumā no Veszpremas atrodas Šumegas pils, kuru ne bez pamata uzskata par Ungārijas iespaidīgāko cietoksni. Elpa aizraujas, aplūkojot stāvo kalnu, un kājas jau paliek stīvas tikai no domām, ka būs atkal jākāpj… Taču mums veicas – speciāls pils taksometrs mūsu ģimeni no autostāvvietas par astoņiem eiro burtiski uzrauj pa stāvo bruģēto viduslaiku ceļu augstajā kalnā un izlaiž pie pils sargtorņa, aiz kura jau redzams paceļamais tilts. Ieejas biļete diezgan dārga – 4,50 latu pieaugušajiem, 3 lati bērniem, taču neko darīt, esam speciāli uz šo pili braukuši. Tās 800 gadu vēsture ir dramatiska – 1664. gadā to ieņēma turki un pilnībā izdemolēja, kā arī izlaupīja Šumegas pilsētiņu. Otrreiz pili iznīcināja 18. gadsimtā, lai nenodotu potenciālā ienaidnieka rokās svarīgu atbalsta punktu. Restaurēta tā 20. gadsimtā, kad atjaunoti sargtorņi, iekārtots moku kambaris ar vaska figūru ekspozīciju un izveidots laukums bruņinieku turnīriem. Pazemes alas un ezersNo Šumegas uz Balatonfīredu virzāmies pa Tapoļcas reģionu, kas pazīstams ar nodzisušiem vulkāniem. Tapoļcā zem viena no bijušajiem vulkāniem iespējams apmeklēt pazemes alu ezeru (Tavasbarlang), kur var doties izbraucienā ar laivu, taču ieeja alā ir tikai līdz pulksten 17, un esam jau nokavējuši. Abās ceļa malās rēgojas nodzisušie milži, kas savulaik izvirduši lavu, tagad to dienvidu nogāzes apstādītas ar vīnogulājiem. Balatona ezera ziemeļu pusi apvij 71. šoseja, kuras malās no zemniekiem var iegādāties arbūzus un melones, Cena aptuveni 0,60 latu kilogramā, taču garša ir fantastiska – šķiet augļi pielej organismu ar silto dienvidu sauli. Ceļa malā, šķērsojot Balatonudvari ciematu, redzami vairāki desmiti sirdsveida kapakmeņu. Saskaņā ar leģendu pirmais šāda veida kapakmeni izveidojis par savu ezerā noslīkušo līgavu sērojošs akmeņkalis 18. gadsimtā, pēc tam jau ciemata kapsētā tādu uzlikti gandrīz 50. Kūrortpilsētiņas centrāKarsto dienu pievakarēs pastaigājamies pa mūsu kūrortpilsētiņas Balatonfīredas centru – Tagores promenādi ezera krastā, kur sastopami ielu mākslinieki, muzikanti, kā arī atrodas daudzi suvenīru veikaliņi. Slavenais indiešu dzejnieks savulaik bijis kūrorta apmeklētājs, un arī tagad pavisam blakus Tagores promenādei darbojas liela klasiskā stilā būvēta sirdsslimību dziedinātava. Interesanti, ka ārstēšanai tajā izmanto dabīgu mineralizētu ūdeni, arī mēs padzeramies no bezmaksas avotiņa, kas atrodas pašā promenādes vidū, – tiešām garšīgs, turklāt gāzēts! Nedaudz pabraucot ziemeļu virzienā, nokļūstam pilsētiņas kalnainajā daļā, kur uz romiešu villas pamatiem celtās reformātu baznīcas drupām var vērot ezera līdzenumu un Tihaņas pussalu. Baznīcas drupas ir vienīgais objekts, kas saglabājies no Tihaņas abatijas mūku ciemata. Netālu atrodama arī viena no daudzajām Ungārijas pazemes alām (Loczy-Barlang), tās garums tikai 150 metru, kas ir maz salīdzinājumā ar citām Ungārijas un Eiropas alām. Ala atklāta 19. gadsimta beigās un nosaukta ungāru pētnieka Loci vārdā. To drīkst izstaigāt bez gida. Vēl jāpiebilst, ka gan reformātu baznīcas drupas, gan Loci alu, gan Veszpremas zooloģisko dārzu atradām ar GPS navigatora palīdzību, tajā ievadot atbilstošo ielu nosaukumus.Pabraucot ar auto vēl nedaudz kilometru uz ziemeļaustrumiem, šķērsojam pāris gleznainu pakalnu un sasniedzam Balatonzolosi ciematu. Tajā vai pie katras otrās mājas izkārts plakāts «Pārdod vīnu». Nevēlamies nedz vīnu, nedz nacionālo ungāru dzērienu – aprikožu šnabi «Barackpalinka». Lielveikalos 45 grādu stiprs tas maksā aptuveni trīs latus puslitra pudele, savukārt Balatona reģiona vīnogu vīns – latu līdz pusotru par 0,75 litriem. Apceļojot Balatona ezera reģionu, konstatējam, ka autogāzes cena ir aptuveni 0,67 latu par litru, bet benzīna – 0,97 latu litrā. Ņemot vērā, ka gāzes patēriņš ir par 15 procentiem lielāks nekā benzīna, nolemju braukt labāk ar Latvijā ielieto benzīnu.1500 kilometru līdz JelgavaiĀtri paiet mūsu Ungārijas nedēļa. Pēdējā dienā kempinga kasē nomaksājam atlikušo daļu par uzturēšanos un kūrorta nodokli, tad jau tikai 1500 kilometru ceļš līdz Jelgavai. Ja kāds nolemj atkārtot mūsu ceļojumu, varu ieteikt mājup uz Latviju doties pa autostrādi M7 līdz Agtelekas nacionālajam parkam, kur ir Eiropas garākā alu sistēma Baradla. To kopgarums zem Ungārijas un Slovākijas – vairāk nekā 20 kilometru. Tā kā esam šo alu apmeklējuši jau agrāk, atceļā dodamies caur Varšavu, tūrisma objektus neskatāmies, apstājamies tikai ceļmalā, kur no slovāku zemniekiem nopērkam saldos ķiršus, aprikozes un tomātus. Nakšņojam netālu no Varšavas un jau nākamā dienā esam Latvijā.
