Kādreiz viss bija vienkārši. Aiz biezā aizkara priecīgi svinējām savu Sieviešu dienu, daudz nedomādami par to, vai «viņi tur» arī svin, – katram savi likumi un tikumi.
Kādreiz viss bija vienkārši. Aiz biezā aizkara priecīgi svinējām savu Sieviešu dienu, daudz nedomādami par to, vai «viņi tur» arī svin, – katram savi likumi un tikumi. Kad aizkars izdila un nogāzās, ar pārsteigumu nācās konstatēt, ka viņi tādi paši vien ir kā mēs. Ar tiem pašiem cilvēcīgajiem priekiem, tām pašām bēdām, ilgām un vājībām.
Bet pirmais priekšstats mēdz būt virspusējs un mānīgs – drīz vien atklājām, ka tomēr esam citādi, un vai tad būt citādiem nav mūsu nolūks un pat pienākums?
«Latviešiem ir Mātes diena,» uz jautājumu, vai vajadzētu atjaunot arī daudzviet Rietumu pasaulē svinēto Sieviešu dienu, stingri atbild paši noteiktākie citādības aizstāvji (gluži kā būtu šo dienu līdzīgi Jāņiem svinējuši). Varbūt saulainā laika un nostaļģijas ietekmē ceturtdien tomēr daudzi nenoliedza, ka ilgojas pēc tādiem priecīgiem un sērošanas pienākuma neietekmētiem svētkiem, bet šodien jau nelielais vājuma brīdis, cerams, ir garām.
Arī palaikam jocīgās ziņas par ārzemju notikumiem var tikai stiprināt mūsu citādības izjūtu. Piemēram – kāda pasaulslavena aktrise vienā no Amerikas štatiem esot samaksājusi prāvu sodu, jo nevērīgi izturējusies pret savu bērnu, atstādama mazuli pie iepirkšanās centra ārpusē ratiņos. Jelgavā, šķiet, bija līdzīgs gadījums, turklāt veselības kopšanas centrā aizkavējusies māmiņa savu ārā atstāto mazuli atrada tikai pēc izmisīgas meklēšanas. Bet viss nosodījums, gods kam gods, vērsās tikai pret nelietīgo (vai vismaz krietni dīvaino) septiņgadīgo bērnu, kas nesaprotamu iemeslu pēc bija sadomājis svešos ratiņus pavizināt.
Kādā ārvalstī ievērojams basketbolists strīdējies ar kundzi par to, kā pareizāk barot divgadīgo meitiņu, līdz savu laulāto draudzeni ne ta’ pagrūdis, ne ta’ iekaustījis. Atskrējušie policisti skandalētāju tiktāl «izolējuši», ka līdz izlīgumam tiesas ceļā viņam neesot pat atļauts laulātajai sievai tuvoties. Vai nav absurds situācijā, kur mums būtu skaidri zināms, – pati vainīga.
Valsts zina, ka cilvēks ir vājš, tāpēc cenšas viņu pasargāt, – aptuveni tā likuma noteiktos ierobežojumus azartspēļu biznesam savā kādreizējā mītneszemē nesen radiointervijā raksturoja Ilze Jurkāne. Pretēji priekšstatam par Ameriku kā valsti, kur visām lietām ļauta brīva vaļa, tur vis «vienroči» neesot katrā bārā vai avīžu kioskā, bet labi ja pāris vietās visā lielpilsētā. Protams, arī mūsu valstij noteikti ir vismaz statistisks (pašnāvību pārskatos un citās annālēs apkopots) priekšstats par cilvēka vājumu, taču valsts pirmais pienākums, kā zināms, ir gādāt, kā vienkāršāk pildīt kasi, bet ar «vājinieku» garīgo stiprināšanu lai tiek galā no tās atdalītas institūcijas.
Vai mēs gribam Eiropas Savienībā, kur visi vienādi? Nu negribam vis, jo tad, kas zina, vairs māsiņām un skolotājām nevarēs atļauties maksāt 40 reižu mazāk nekā uzņēmuma pilnvarniekam, kurš nevar pat atcerēties, ko par šo naudu būtu darījis. Mēs savu citādību sargāsim stingri.
