Līdzšinējās Jelgavas – Mežotnes – Saulaines Zemkopības skolas pastāvēšanas laikā to beiguši 5569 audzēkņi, vairumā agronomi. Beidzamajos gados Saulaines Profesionālajā vidusskolā gan dominē ar lauksaimniecību mazāk saistītas specialitātes – automehāniķi, sekretāri, ēdināšanas servisa darbinieki. Tomēr četrgadīgais kurss lauksaimniecībā vēl aizvien ir tās programmā.
Zemkopības skolas vēsture līdz tās pārcelšanai uz Saulaini (1944. gadā) aprakstīta trīs «Tēvzemes arāju cilts» sējumos. Pirmais, kas stāsta par skolas dibināšanu 1908. gadā Jelgavā, iznāca trimdā, pārējie – jau atjaunotajā Latvijā. Agronoma un sabiedriskā darbinieka Jāņa Bisenieka dibinātā Jelgavas Zemkopības skola bija pirmā, kur mācības notika latviešu valodā. Toreizējos rusifikācijas apstākļos tā bija uzdrīkstēšanās. Ar lielu neatlaidību A.Apinis, izmantojot laikrakstus un pat telefona grāmatas, apzinājis Saulaines skolas absolventus un, apkopojot ap astoņdesmit atmiņu stāstījumus, sagatavojis ceturto šīs sērijas grāmatu. Kā atzīst 1953. gada absolvente Aija Grigāne, viņa par saviem kursabiedriem uzzinājusi daudz ko tādu, kas jaunībā, četrus gadus kopā mācoties, palicis neizrunāts. Grāmatas iespiešanas izdevumus apmaksājusi Zemkopības ministrija.Publicējam dažus fragmentus.Arī skarbos laikos jokoja«Kad 1944. gada septembrī, jauno mācību gadu sākot, no Mežotnes Lauksaimniecības skolu pārcēla uz Saulaini, darbības sākums nebija viegls. Vispirms tika rīkotas sabiedriskās talkas, lai aizbērtu tranšejas un bedres. Bija sapostīta pils un tās apkārtne. 1959. gadā Saulaines sovhoztehnikumu nosauca Paula Lejiņa vārdā. Viņš visu mūžu bija strādājis kā lauksaimniecības zinātnieks, sevišķi lopkopības nozarē. Turklāt viņam bija izcili nopelni Jelgavas Zemkopības skolas sākuma gados, kur viņš līdz Pirmajam pasaules karam strādāja par skolotāju. Skarbie pēckara dzīves apstākļi nereti mijās ar audzēkņu pastrādātajām trakulībām. Ir saglabājušies stāsti par tā saucamo jauno iesvētīšanu, kurai bija pakļauti tikai zēni. Tā izpaudās tā – apmēram mēnesi pēc jaunā mācību gada sākšanās vecāko kursu audzēkņi nakts vidū, bruņojušies ar mezglā sasietiem dvieļiem, spilveniem un ūdens krūzēm, iebruka pirmkursnieku guļamtelpā. Visas gultas tika apgāztas, dažam gulētājam uzgāza virsū ūdeni, citam iesita ar mezglā sasieto dvieli. Tikpat pēkšņi kā nākuši, uzbrucēji pazuda. Pirmkursniekiem guļamistaba izskatījās kā pēc viesuļvētras. Iesvētīšanu veica otrā un trešā kursa zēni, ceturtie nepiedalījās. Par šādiem nakts uzbrukumiem cietušie klusēja.» Viktors Aržanovs, Saulaines Profesionālās vidusskolas vēstures skolotājsLikteņdzirnasPēc sarkanās armijas ienākšanas mēs, audzēkņi, skolā bijām palikuši apmēram puse. Laiks bija nemierīgs – mežos dzīvoja nacionālie partizāni un krievu armijas dezertieri, kuri laupīja un slepkavoja. Nekāda naida vai strīdēšanās skolēnu vidū nebija.Liktenis ar cilvēkiem izrīkojās neparedzami. Sarkanajā armijā karojušais Pēteris Kalniņš 1949. gadā ar ģimeni tika izsūtīts ar visiem ordeņiem, bet leģionārs Imants Lāma kļuva par kolhoza priekšsēdētāju Vidzemē. Leģionārs Egons Fridriksons, kurš bija arī angļu gūsta nometnēs, vēlāk bija pasniedzējs Saulaines tehnikumā un kļuva par zinātnieku. Trimdā nokļuvušais mūsu klasesbiedrs Varimants Plūdonis (dzejnieka Viļa Plūdoņa dēls – red.) vēlāk bija Daugavas Vanagu priekšsēdētājs. Vēl tehnikuma laikā Saulainē bija ļoti labs orķestris, ko vadīja mans klasesbiedrs, vēlākais komponists Ģederts Ramans. Kārlis Vaivars, 1947. gada absolventsNejaušības varāSaulainē nokļuvu 1957. gada septembrī dažādu nejaušu apstākļu sakritības dēļ, no kuriem pēdējais bija cenšanās izvairīties no iesaukuma armijā. Kaut audzēkņu uzņemšana jau bija beigusies, ar tā laika ietekmīgā fizkultūras pasniedzēja Jevgēnija Branda (nākotnē ilgstošs Rīgas Sporta nama direktors) tika nokārtotas visas formalitātes. Tehnikumā valdīja stingra kārtība un disciplīna. Nodarbību kavējumi nebija pieļaujami, jo visi audzēkņi dzīvoja kopmītnēs, kur mācību laikā atrasties nebija atļauts. Vairums pasniedzēju bija salīdzinoši jauni, sava darba entuziasti. Vairāki no viņiem vēlākajos gados darbojās zinātnē. Tehnikumā gūtās zināšanas augkopībā, lopkopībā, mehanizācijā, agroķīmijā, kā arī citos priekšmetos bija labs turpmākā darba pamats. Antons Ruža, habilitētais agronomijas zinātņu doktors, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieksGrāmatu var iegādāties Saulaines Profesionālās vidusskolas muzejā, kā arī pie izdevuma sastādītāja, jelgavnieka, 1954. gada absolventa Artūra Apiņa (tālrunis 26754670).
