«Principā man nav nekādu iebildumu pret to, ka mamma dzīvo kopā ar kādu vīrieti, tikai nesaprotu, kāpēc jau trešo reizi viņa izvēlas cilvēku, kas viņai ir pilnīgi nepiemērots,» ne pārāk pielaidīgi savu sakāmo sāk 17 gadu vecais Kaspars.
«Principā man nav nekādu iebildumu pret to, ka mamma dzīvo kopā ar kādu vīrieti, tikai nesaprotu, kāpēc jau trešo reizi viņa izvēlas cilvēku, kas viņai ir pilnīgi nepiemērots,» ne pārāk pielaidīgi savu sakāmo sāk 17 gadu vecais Kaspars.
Kā jau citiem bērniem, arī Kasparam bija īsts tētis, kas bērnus veda uz zooloģisko dārzu, karuseļiem, pirka visādas garšīgas lietas un pa laikam pēc lielākiem nedarbiem «iešāva pa pakaļu». Tiesa gan, Kaspars sodu vienmēr brīvprātīgi sagaidīja nolaistām biksēm. Tas vecākos radīja žēlumu, tādēļ biežāk pērienus saņēma pāris gadu vecākā māsa, kas arī, protams, bija iesaistīta nedarba realizācijā. Tāpat kā citas ģimenes, arī viņi devās sēņot un makšķerēt, ravēja piemājas dārziņu un papildu peļņai paņemtās biešu vagas. Protams, ģimene brauca ciemos arī pie radiem. Nereti bērni pie omes vai kādiem citiem radiem ciemojās ilgāk par vecākiem. Protams, tas ir pilnīgi normāli, tomēr šīs ciemošanās kļuva aizvien biežākas un ilgākas. Apskaidrība par notiekošo nāca kādā patiešām skaistā vasaras vakarā, kad viņi kopā ar mammu bija devušies pastaigā gar upi. Laiks bija silts un patīkams, tādēļ pastaiga ieilga un mājās viņi atgriezās mazliet vēlāk, nekā bija paredzēts.
«Man bija tikai kādi trīs gadi, taču atceros, ka tētis par kavēšanos bija dusmīgs. Jau ieraugot tēva nikno seju, mamma mūs ar māsu iestūma istabā un aiztaisīja durvis. Drīz pēc tam dzirdējām, kā mamma raud, tētis dusmīgi lamājas, tad atskanēja sitienu troksnis. Mēs ar māsu bijām ļoti nobijušies, tomēr atļāvāmies ieskriet virtuvē un apkrist mammai ap kaklu – mūs taču tētis nesistu. Neatceros, kā aizgājām gulēt, taču jau agri no rīta mamma mūs pamodināja un paziņoja, ka jābrauc ciemos pie omes. Pēc tās dienas tēti vairs redzējām tikai divas reizes – pirmā bija pēc diviem trijiem mēnešiem, kad viņš mums atveda lielu konfekšu tūtu un kaut ko runāja ar mammu. Saruna gan nebija pārāk gara. Pēc tās tētis pienāca mums klāt un ierosināja aizbraukt uz mežu, paskatīties, vai jau nav atrodams kāds rieksts,» atceras Kaspars. Mamma braucienu esot akceptējusi, un jau drīz vien viņi pastaigājušies pa Tušķu mežu. «Gan dodoties uz mežu, gan lasot riekstus, tētis kaut ko runāja par braukšanu uz tālām zemēm un ilgāku neredzēšanos. Tajā brīdī man viņa sacītais nešķita īsti svarīgs. Taču atklājās, ka nākamā un pēdējā redzēšanās notiks visīstākās nejaušības dēļ apmēram pēc desmit gadiem. Šajā reizē samulsuši bijām gan mēs, gan arī tētis, kas tikšanos nebija nedz gaidījis, nedz vēlējies. To apliecina arī tas, ka viņš līdztekus tam, kā mums un mammai klājas, atļāvās paprasīt, cik īsti veci mēs esam un kurā klasē ejam,» stāsta jaunietis.
Viņš atceras, ka ar māsu tēva trūkumu ģimenē pārāk ilgi nav izjutuši. «Drīz pēc šķiršanās mammai, kā jau izskatīgai un sabiedriski aktīvai sievietei, uzradās jauns kavalieris. Rihardu uzņēmām ar ovācijām, jo atkal bija braucieni uz zoodārzu un jūru. Mammas pielūdzējam bija arī mašīna, kas bija lielisks ieguvums gan nelieliem ceļojumiem, gan arī līdzeklis, lai padižotos klasesbiedru priekšā. Viņš labi pelnīja un nebija skops. Arī pret mammu izturējās ar cieņu. Tādēļ mums ar māsu nekāds dižais pārsteigums nebija, kad uzzinājām, ka mamma un Rihards ir apprecējušies. Vēlāk atklājās, ka lielā mērā oficiāli viņu attiecības tika noformētas tādēļ, lai drīzāk tiktu pie jauna dzīvokļa – tajā laikā tā nereti noticis. Pirmajos gados man, tāpat kā māsai, attiecības ar patēvu bija labas. Taču laikam jau meitas tēviem vienmēr ir mīļākas, tādēļ ar laiku viņš par savu mīluli izvēlējās māsu. Viņa bija tā, kurai Rihards nekad neko neatteica. Ja man kādreiz kaut ko no patēva ievajadzējās, prasīju māsai, lai viņa palūdz Rihardam. Iespējams, greizsirdība vai pamestības izjūta attiecībās ar patēvu lika man ieņemt ļoti neitrālu pozīciju, kas vēlāk pārauga abpusējā ignorēšanā. Mūsu savdabīgās attiecības vēl vairāk saļodzīja Riharda atlaišana no darba. Saprotu, ka viņam tas bija smags trieciens, taču manī viņa nedēļām, pat mēnešiem ilgstošā dzeršana līdz nemaņai radīja riebumu,» atzīst Kaspars.
Aizvien spēcīgākā alkohola lietošana radījusi plaisu arī mammas un Riharda attiecībās. Taču Kaspars no tā laika viņu vispār vairs nav varējis paciest. Viņš spriež, ka, iespējams, naidīgā attieksme pret grādīgo dzērienu lietotājiem zēnā iesēdusies, pateicoties tēvam, kas, kā vēlāk izrādījās, mīlējis iedzert un alkohola iespaidā atļāvies pacelt roku pret mammu. Kaspars atceras, ka apmēram pusotru vai divus gadus ilga fiktīva laulība, kurā mīlestības un ģimeniskuma vietā valdīja tukšums un vienaldzība. Vienīgā, kas pret Rihardu izturējās lojāli un pieklājīgi, bijusi māsa. «Viņa nekautrējās Rihardam pateikt visu, ko domā par alkoholiķiem, taču darīja to pieklājīgi, un patēvs nepārstāja viņu uzskatīt par savu sabiedroto. Turpretim es tajās retajās reizēs, kad ar Rihardu runāju, biju ass un skarbs. Reizēm pat mamma, kam viņš ar savu žūpošanu bija darījis lielu kaunu, man asumu un nesavaldību pārmeta. Kad mamma ar Rihardu beidzot bija izšķīrusies, mēs tiešām dzīvojām saticīgi. Es darīju visus vīriešu darbus, māsa palīdzēja mammai, un likās, ka viss ir vēl labāk, nekā vispār iespējams.
Laikam jau mamma bija citās domās, jo pēc nepilna gada parādījās vēl viens tēva aizstājējs,» nopūšas jaunietis. Mamma ar viņu esot iepazinusies kādā seminārā. Kaspars pieļauj, ka šajā reizē ar mammas izvēli būtu bijis pilnībā apmierināts, ja vien viņu pirmajā tikšanās reizē (toreiz jaunais pielūdzējs arī pirmo reizi nācis ciemos pie mammas) Guntis jau nebūtu paspējis drosmei izdzert pāris mēriņu un rokā neturētu pusizdzertu šņabja pudeli. «Uz viņu paskatoties, biju šokēts. Liekas, līdzīgi jutās arī mamma, taču pārliekā pieklājība un, iespējams, arī vīrieša trūkums lika viņai būt iejūtīgākai. Mamma Gunti aicināja iekšā. Lai arī sākumā izklausījās, ka viņiem risinās nopietna saruna, kuras laikā mamma viesi kārtīgi lamā, jau pēc brīža dzirdēju smieklus. Vēlāk, kad izteicu viņai pārmetumus par kārtējā alkoholiķa pieņemšanu, viņa mani norāja, bet Gunta reibumu izskaidroja ar lielo satraukumu – tāds esot visiem, kas dodas pie simpātiska vai pat iemīlēta cilvēka ģimenes. Guntis kļuvis par biežu viesi viņu mājās, līdz ar laiku arī pārvācies uz dzīvi. Lai arī viņš nav nelietojis alkoholu, Kaspara attieksme pret Gunti bijusi diezgan noraidoša. Arī viņa attiecības ar mammu vīrieša parādīšanās neuzlaboja, savukārt māsa, kā vienmēr, bijusi lojāla un mammas dzīvē nav jaukusies. Kaspars savu noraidošo attieksmi pamatojis ar to, ka mammai tagad ir kāds, kas par viņu rūpējas, kas viņai palīdz un vienmēr ir klāt.
«Pēc kāda laika apstiprinājās mans pareģojums par to, ka Guntis ir alkoholiķis. Kādu dienu viņš nepārnāca mājās, arī nākamajā un aiznākamajā dienā par sevi nekādas ziņas nedeva. Līdz beidzot ieradās paģirains, ar bārdu noaudzis un dubļiem aplipis. Izrādījās, ka viņš kopā ar draugiem pēc darba bija devies makšķerēt, protams, līdzi bija arī pudele. Vēlāk izrādījās, ka draugu pulkā bijušas arī iedzeršanu un vīriešus mīlošas sievietes, no viņām nebija atteicies arī Guntis. Redzēju, ka mammai viņa atzīšanās bija ļoti sāpīga, taču pretēji manam ieteikumam viņa Gunti nepadzina un pāri darījumus piedeva. Tāpat notika arī dažās nākamajās reizēs, līdz beidzot arī viņai vairs nebija spēka un Guntis tika padzīts. Es mēģināju mammai visādi palīdzēt. Liekas, ka biju tiešām paraugdēls. Taču attiecības ar Gunti viņa nepārtrauca, un viņš joprojām turpina pie mums nākt «ciemos». Savukārt es šajā laikā cenšos nebūt mājās, bet, ja tomēr sagadās, viņu tiešām ignorēju. Pašlaik par visu vairāk vēlētos agrāk kļūt patstāvīgs. Man nav iebildumu, ja mamma atrod sev kādu kārtīgu un cienījamu vīrieti, taču, ja viņa izvēlas alkoholiķi, es to nevēlos redzēt. Šādos brīžos man mammai gribas atgādināt viņas pašas iemīļoto frāzi: «Kamēr mēs dzīvojam kopā, tev ar mani ir jārēķinās»,» uzsver Kaspars. Pagaidām jaunietis neprāto par to, kāds viņš pats būs vīrs un tēvs, taču vienu gan uzsver kategoriski: «Es netuvošos alkoholam, kas ir visu nelaimju cēlonis.»
Kaspara piebilde:
«Esmu spiests atzīt, ka vismaz dēliem daudz labāka dzīve ir bez patēviem. Man žēl, ka viņu dēļ sabojājas arī attiecības ar mammu. Taču, kā citādi izturēties, es nezinu. Labprāt ar «Pagraba» starpniecību gribētu uzzināt, kā citi jaunieši sadzīvo ar patēviem vai pamātēm.» Kaspara domas pierakstīja Zane Auziņa
