Daudziem lasītājiem mūsu novadnieks rakstnieks un dzejnieks Arnolds Apse (1914 – 1983) ir atmodas laika atklājums.
Daudziem lasītājiem mūsu novadnieks rakstnieks un dzejnieks Arnolds Apse (1914 – 1983) ir atmodas laika atklājums. Trimdiniekiem viņš bija pazīstams jau no pēckara gūstekņu nometnēm Eiropā. Taču Latvijā A.Apse atgriezās ar grāmatu “Klosterkalns”, ko trīs gadu desmitus pēc tās pirmpublicējuma atkārtoti izdeva apgāds “Jumava”. Augustā šai grāmatai par godu valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dzimtas māju “Auči” saimniece Ilga Čakste sarīkoja tikšanos. Uz to ieradās A.Apses vecākais dēls Jānis Apse, kā arī literatūras skolotāja un Auču muzeja vadītāja Ineta Freimane.
A.Apses literārā mantojuma atgriešanās ceļā nozīmīgs bija arī deviņdesmito gadu sākumā uz Latvijas Teātra muzeja skatuves izrādītais “Klosterkalna” dramatizējums. Tolaik par viņa darbu popularizēšanu darbīgi iestājās rakstnieks un publicists Reinis Ādmīdiņš, redaktore un literatūras skolotāja Aina Britāne, kā arī dzejnieks un sabiedriskais darbinieks Jānis Peters un citi. Ideja, ka ar Sidrabenes pagasta kultūras darbinieku spēkiem pēc A.Apses romāna “Lepnā Zemgales bajāru cilts” motīviem Aučos varētu uzvest lugu, pieder rakstniecei Annai Žīgurei. Viņas vecvecāki pazīstamie literatūras vecmeistari Edvarts Virza un Elza Stērste, savulaik vasarās dzīvodami Sidrabenes pagasta Billītēs, bija no Iecavas pagasta Avotniekiem nākušā A.Apses kaimiņi, kā arī ietekmīgi un labvēlīgi iedrošinātāji turpināt rakstīt. Jāpiebilst, ka vēl viens būtisks viņa talanta pamanītājs bija Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāzijas direktors, rakstnieks un publicists Jānis Lapiņš. Starp citu, A.Apse 20 gadu vecumā strādājis arī Jelgavas dienas laikrakstā “Zemgales Balss”.
Kā būtu ar 1983. gadā trimdā iznākušā romāna “Lepnās Zemgales bajāru cilts” iestudēšanu Aučos? I.Freimane teic, ka šajā rakstnieka darbā ir interesantas ziņas par Sidrabenes un Iecavas pagastu vēsturi. Tomēr domas iestudēt brīvdabas izrādi ir diezgan skeptiskas. Tas prasītu prāvus līdzekļus. Tomēr Sidrabenes pagasta kultūras darbinieki ir apņēmīgi noskaņoti un plāno, ka nākamgad šajā pusē taps kāds literārs sarīkojums, veltīts A.Apses daiļradei, lai viņa rakstītais vārds ar pienācīgu ievērību atgrieztos dzimtenē.
Merķelis liek runāt par Apsi
Augusta “Novadiņā” par A.Apsi tika runāts saistībā ar kādu notikumu. Proti, šovasar Latvijas pirmā prezidenta dzimtas mājās atgriezās grāmata – 1802. gadā Leipcigā izdotais Garlība Merķeļa darbs “Vanems Imanta”. Tā ir vienīgā, kas brīnumaini saglabājusies no prezidenta meitas Aldonas un znota ģenerāļa Vernera Tepfera ģimenes bibliotēkas. Grāmatas glābējs bija franču ārsts Pjērs Merklens, kas kara laikā kā medicīnas students bija iesaukts vācu armijā. 1944. gada vasarā viņš kopā ar karaspēka vienību nokļuva Aučos. Tur kādā istabā Merklens ieraudzīja vairākas atlauztas grāmatu kastes. Uz grīdas mētājās “Vanems Imanta”. Ārsts to pacēla, paņēma līdzi savās kara gaitās un piecdesmitajos gados, pateicoties nejauši satiktajam A.Apsem, nosūtīja grāmatu pēc piederības V.Tepfera ģimenei uz Zviedriju. No turienes tā nonāca atpakaļ Latvijā, Aučos. To Apse aprakstīja “Klosterkalnā”. Savukārt tas bija iemesls, lai “Novadiņā” censtos uzzināt ko vairāk par A.Apsi. Ļoti patīkami, ka pēc šīs publikācijas redakcijā atsaucās rakstnieka vecākais dēls Jānis Apse, kas dzīvo Bauskā, kā arī meita Maija Siliņa no Svētes.
Vienpadsmit bērnu tēvs
Zināms, ka A.Apse ģimenē bija vienīgā atvase. Taču viņš bija 11 bērnu tēvs. Pirmie trīs – Jānis (dz. 1936. gadā), Imants (dz. 1938. gadā) un Maija (dz. 1944. gadā) – piedzima laulībā ar Lidiju (Nicmani) Apsi, kas Zemgales pusē ienāca kā laukstrādniece no Latgales. Kā stāsta vecākais dēls Jānis, pāris iepazinies, dziedot Salgales korī. Pēc kara, dzīvojot Francijā, A.Apse apprecējās ar 34 gadus jaunāku francūzieti Agnesi. Šajā laulībā pasaulē nāca astoņi bērni. Divi – meita Astrīda un dēls Romēns – viesojušies Latvijā. Kā atzīst Maija Apse, tēva dzīve ir ļoti savdabīga un pat noslēpumaina. Viņš daudz rakstīja un par bērniem gan Francijā, gan Latvijā nav stāstījis pat tuvākajiem draugiem. Par saviem pusbrāļiem un pusmāsām uzzinājuši, pateicoties minētajai “Klosterkalna” izrādei deviņdesmito gadu sākumā Rīgā. Pilnīgi nejauši tajā laikā no Francijas uz Latviju kā ekskursante bija atbraukusi pusmāsa Astrīda. Viņa ieraudzījusi afišu ar tēva vārdu un devusies uz izrādi. Pēc tās “Klosterkalna” literārā redaktore A.Britāne Astrīdu savedusi kopā ar Latvijas pusmāsu Maiju, kā arī brāļiem Imantu un Jāni. A.Apses sievai Agnesei, kas dzīvoja Francijā, šī ziņa par jau aizsaulē aizgājušā vīra iepriekšējo ģimeni Latvijā bijis visai šokējošs jaunums.
Manuskripti glabājas Minsterē
Pagaidām visai neskaidra ir iespēja iepazīties ar līdz šim neizdotajiem, pēc kara Francijā tapušajiem A.Apses literāro darbu manuskriptiem. Visu tajā laikā sarakstīto autora otrā ģimene nodevusi glabāšanai Minsteres Latviešu centra bibliotēkā Vācijā.
Savukārt rakstnieka vecākais dēls Jānis Apse atceras tēva Latvijā rakstītos literāro darbu manuskriptus, kas pēc viņa došanās emigrācijā glabājās īpašā skapītī dzimtas mājās Iecavas pagasta Avotniekos. Pusaudža gados tos ar interesi lasījis. Taču 1958. gadā Avotniekos atgadījās ugunsgrēks, un šis skapītis ar visiem manuskriptiem sadega. Brīnumainā kārtā saglabājušies daži eksemplāri no 1940. gada vasarā okupācijas varas kalpu tipogrāfijā iznīcinātā A.Apses pirmā dzejoļu krājuma “Dieva zeme”.
Kara laikā viņš piedzīvoja gan no militārā viedokļa pilnīgi bezjēdzīgo savas jaunības pilsētas Jelgavas nodedzināšanu, gan Drēzdenes bombardēšanu Vācijā, kur dažās dienās gāja bojā vairāk nekā simts tūkstoši civiliedzīvotāju. “Līdz ar Drēzdeni bija iznīcināti mani līdzšinējie uzskati par rietumu lielajām kultūras tautām,” atzina rakstnieks. Tomēr viņš prata saglabāt savu smalko, jūtīgo dzīves uztveri un svešumā rakstīja par Dzimtenes dvēseli, kuru sajuta lietus sonātē uz pelēka dēlīšu jumta zemē iegrimušā rijā, kas apaugusi ar sūnām un vējotnēm. Zvaigžņotā klusumā, kad cilvēks kļūst redzīgs un atrod pats sevi.
***
Rakstnieka Arnolda Apses biogrāfijas fakti
Dzimis 1914. gadā kā vienīgais dēls saimnieka ģimenē Iecavas pagasta Avotniekos.
Mācījies Salgales pamatskolā, Jelgavā Hercoga Pētera ģimnāzijā, Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē.
No 1931. līdz 1940. gadam publicējis periodikā ap divsimt dzejoļu.
1943. gadā iesaukts leģionā. Frontē cīnījies kā sakarnieks.
Kaujās divas reizes ievainots – 1944. gada martā pie Veļikajas upes un 1944. gada jūlijā Jelgavā uz Lielupes tilta.
1945./1946. gadā Beļgijā Cēdelhēmas nometnē piedalījies trimdas latviešu organizācijas Daugavas Vanagi dibināšanā.
1948. gadā izceļoja uz Franciju, kur strādāja par ogļraci.
Sarakstījis un izdevis romānus “Klosterkalns” (1964), “Gandrīz ģenerālis” (1982), “Lepnā Zemgales bajāru cilts” (1983), dzejoļu krājumu “Saules puķes” (1966).
