Senākos laikos latvju senči apdziedāja leišu un prūšu robežas, uz kurām zobenus cilājuši un krituši letiņu bāleliņi. Atjaunotās republikas laikā aktuālāka un ievērojamāka gan ir robeža valsts austrumu pusē.
Senākos laikos latvju senči apdziedāja leišu un prūšu robežas, uz kurām zobenus cilājuši un krituši letiņu bāleliņi. Atjaunotās republikas laikā aktuālāka un ievērojamāka gan ir robeža valsts austrumu pusē. Par Terehovu un Grebņevu dziesmas nesacer, tur miera laikā nekrīt varonīgi tēvzemes brīvības cīnītāji, tomēr austrumu robežas tapšanu pamīšus apvijis valsts līdzekļu izšķērdēšanas smārds un politiskais diletantisms, tādējādi šodien novērojama neapmierinoša transporta caurlaidība un kravas automobiļu armādas daudzu kilometru garumā, bet ikdienas notikumi robežpunktos jau krietnu brīdi atgādina maza mēroga kriminālsižetu apkopojumu.
Robežu lietām pastiprināta uzmanība pievērsta ne pirmo reizi. Ne tik sen – vēl 2000. un 2001. gadā – nereti šķita, ka negaisa laikā kāds neredzams un mistisks spēks visas zibens šautras nomērķējis tieši uz robežkontroles punktos uzliktajām padārgajām videonovērošanas sistēmām, kas pēc katra “šķīliena” cita pēc citas pēkšņi “izgāja no ierindas”. Kā vēlāk izrādījās, ar zināmu “cilvēciskā faktora” palīdzību.
Tagad problēmas radušās pat bez zibens spērieniem. Dažādu apsvērumu dēļ ne tikai Latvijas, bet arī kaimiņvalstu kravu pārvadātāji pašlaik par ērtāku uzskatījuši izmantot Terehovas un Grebņevas robežkontroles punktus, tādējādi abos izveidojušās ne vienu vien kilometru garas rindas, paverot kriminālajiem grupējumiem jauna rūpala iespēju – par attiecīgu samaksu piedāvāt robežas šķērsošanu ārpus kārtas, nenīkstot bezgalgarajās rindās. Nekārtības uz tām un autopārvadātāju sašutums galu galā radījuši atbalsis pat valdības līmenī.
Redzams, ka valsts augstākajiem varas ešeloniem kārtējo reizi radusies iespēja demonstrēt pamošanos no dziļa un veselīga miega un paust apņēmību problēmu risināt (kas notiek vidēji ik pa četriem gadiem), vienlaikus tēlojot pamatīgu izbrīnu par to, kas jau sazin kuro gadu ir pats par sevi saprotams katram, kurš ikdienā nodarbojas ar autopārvadājumiem vai transportē uz Latviju lielizmēra somas ar tuvējās ārzemēs iegādātiem apģērbiem. Šajā biznesā (un ne tikai) neoficiāli jau no laika gala ir zināms un sekmīgi darbojas princips – priekšroka tam, kas “protas un maksā ragā”. Likmes gan, gadiem ejot, palielinājušās – standarta kategorijā pārdesmit jeņķu “zaļos” tagad aizstāj mainīgs skaits eiro. Naudas saņēmēju loks gana plašs – no uniformētām personālijām līdz draudīga paskata un vismaz ar beisbola nūjām bruņotiem tipiem. Savukārt šīs atklāsmes lieku reizi dod vēl būtiskāku pamatu jautājumam – kas kontrolē valsts robežas?
Par izveidojušos situāciju uzspēlētu pārsteigumu un nīgru neizpratni demonstrējis gan iekšlietu ministrs Dzintars Jaundžeikars, gan valdības vadītājs Aigars Kalvītis. Ministru prezidents turklāt gluži kā kino devis 48 stundas laika, lai nekārtības novērstu, kopā ar likuma sargiem robežkontroles punkta apmeklējumam mobilizējot arī iekšlietu ministru. Varbūt šoreiz vietā neliels mierinājums, ka labāk vēlāk nekā nekad…
Nelielā nakts ekskursija, jāpieļauj, ministram sniegusi uzskatāmāku ievadu darbā uz robežas, kas pēc tālā izbrauciena tālraidē ļāvusi lepni paziņot, ka “autorindā pie Krievijas robežas nodrošināta kārtība” un sākta prioritāšu noteikšana atkarībā no pārvadātās kravas bojāties spējas. Vienlaikus gan pierobežas zona pārvērsta operatīvās darbības bastionā nolūkā izķert neformālo “eiromaksājumu” veicējus un saņēmējus. Zīmīgs ir Jaundžeikara kunga televīzijā teiktais, ka savu darbību aktivizējušajiem kriminālajiem tīkliem “vienreiz jāpieliek punkts”. Zelta vārdi, bet vai būs arī rīcība?
