Atlicis pavisam īss laika sprīdis, kad teju ikviens civilizētās pasaules iedzīvotājs simboliski vismaz domās atskatīsies uz aizgājušo gadu un – šajā gadījumā – kas zina, visai satraukti paraudzīsies uz nākamo.Svētku reizēs gadu nogalēs tautiešu vidū visai izplatīta ir ne vien ceļošana uz citiem platuma grādiem, bet arī sanākšana kopā lielākā vai mazākā skaitā pie klāta galda un ieskatīšanās pāri salātu bļodām tālrāža ekrānā – ko nu pasacīs viens vai otrs mūsu līderis. Līdz šim publiskās svētku uzrunās īsi pirms divpadsmit «gongiem» esam piedzīvojuši mierinājumus, ka sliktāk nebūs, mudinājumus pļaut zāli durvju priekšā un pa naktīm mācīties svešvalodas.Taču, lai cik augstprātīgi arī neizteiktos kundziņi zilajos ekrānos kārtējā gada priekšvakarā, lai kā Ziemassvētkos ikdienas pārmetumus vajadzētu pārvērst samiernieciskās četrrindēs vai neko neizsakošās dežūrfrāzēs, ir daudz jautājumu, uz kuriem sabiedrībai būtu tiesības saņemt atbildes. Kaut vai paciņu vietā.Kā tas pēc visiem priekšrakstiem valstsvīram piedien, premjers Ivars Godmanis «katram novēl gūt, dodot sirdsprieku un mīlestību», taču – kā šo novēlējumu piepildīt tiem, kam svētku eglītes un tradicionālās rasola porcijas neesamība šķiet mazākā bēda? Ko sacīt tiem, kuri mūsu priekšstāvju «aizbildniecībā» ļāvās labākas saimniekošanas kārdinājumam, taču galu galā tika savā ziņā pat apkrāpti un tagad palikuši ar milzu parādiem kaklā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, bet ticība savam darbam un sastrādātais nokļuvuši zem ūtrupes āmura? Kas notiks nākotnē, kurp priekšstāvji mūs ved? To nepateiks pat Ziemsvētku vecītis. Atbildes paliks neuzkritušajā sniegā…P.S. Lai cik tas šabloniski arī neizklausītos – priecīgus svētkus!
