Šonedēļ notikums, kas mani satrauca visvairāk, bija traģēdija Valmieras policijā, kur tika nošauti divi darbinieki. Lai gan neesmu asinskārs, tomēr tādos brīžos gribētos, lai Latvijā nāvessods nebūtu atcelts.
Šonedēļ notikums, kas mani satrauca visvairāk, bija traģēdija Valmieras policijā, kur tika nošauti divi darbinieki. Lai gan neesmu asinskārs, tomēr tādos brīžos gribētos, lai Latvijā nāvessods nebūtu atcelts. Par dubultslepkavību šoreiz labākajā gadījumā iedos mūža ieslodzījumu, bet noteikti atradīsies tādi, kas pateiks – slepkavu vajag nošaut.
Kā varēja notikt tā, ka iekšlietu sistēmas darbinieks apšāva savus kolēģus? Negribas nevienu attaisnot, attaisnojuma nav, taču ir daži argumenti, ko nevajadzētu atstāt bez uzmanības. Policisti strādā ar pārslodzi, kaut vai tikai tāpēc, ka nepietiek kadru. Iespēju atslābināties arī nav daudz, it sevišķi, ja ģimenē viss nav kārtībā. Uzkrājas tik daudz negāciju, ka pienāk brīdis, un tās izlaužas ārā. Ārzemēs ļoti lielu uzmanību pievērš psiholoģiskajam klimatam policijā. Par to, kā tur izturas pret darbiniekiem, varam tikai sapņot. Latvijā tas prasītu pārāk lielas finanses, tāpēc arī viss palicis pusratā. Šādi gadījumi kā Valmierā notika arī agrāk. Arī Jelgavā vēl padomijas laikos viens kolēģis nošāva otru, taču tagad cilvēki kļuvuši cietsirdīgāki un arī paviršāki, pildot darba pienākumus.
Daudz kas atkarīgs no tā, kā policists strādā. Protams, kadru atlasē liela nozīme ir arī algai, taču tā nedrīkstētu būs galvenais dzinulis. Jābūt vēlmei strādāt policijā. Ja nāks tikai algas dēļ, darbs būs paveikts tā, lai šo samaksu saņemtu, bet tas arī viss. Sabiedrība no tā neko neiegūs. Ir reizes, kad cilvēki sūdzas par policistiem, jo tie neko nedarot. Taču ir lietas, kas prasa milzīgu darbu, piemēram, kāds kautiņš bārā. Kamēr izrunājas ar visiem lieciniekiem un savāc nepieciešamo informāciju, paiet ļoti ilgs laiks. Protams, tad ar kaut ko citu nodarboties ir grūti, bet cilvēki domā – viņi neko nedara. Nācies saskarties ar gadījumiem, kad policists visu nav izdarījis tā, kā vajadzētu, vai pat pārkāpis likumu. Attaisnojuma tam nav, tomēr reizēm policija tiek vainota visā. Kaut vai tik daudz aprunātais un aprakstītais gadījums Vilcē ar nelikumīgi nošauto mežacūku un vairāku sabiedrībā pazīstamu cilvēku saistību ar malumedniecību. Presē parādījās informācija par patieso faktu slēpšanu, tāpēc labi vien ir, ka šo lietu pārņēma Ģenerālprokuratūra. Tad neviens nevarēs pārmest: “Dauginovičs, Pēteris vai Miķelis tur visu sagrozīja.”
Diemžēl arī plašsaziņas līdzekļos ir ļoti daudz negatīvā. Sabiedrība gaida sensācijas, un viņiem tās tiek dotas. Es nesaku, ka nav jāraksta par policistu pārkāpumiem. Noteikti jāraksta, jo vajag atklāt patiesos apstākļus. Tomēr sabiedrībā radies priekšstats, ka visiem ir tiesības, bet nav pienākumu. Cik reižu Nepilngadīgo lietu inspekcija aizturējusi iereibušus pusaudžus, bet atskrien vecāki un kliedz: ko jūs aiztiekat manu bērnu, viņš neko nav izdarījis. Liekas, ka viņi nesaprot – tas ir neatgriezeniska procesa sākums, kas agrāk vai vēlāk “bērnu” var novest uz apsūdzēto sola, jo pusaudzim liksies, ka viņš var nesodīti darīt visu.
Rūgtums par dzīves kvalitāti un valsti kopumā ir daudziem. It sevišķi, ja gadās aizbraukt uz ārzemēm. Tur nemanot rodas jautājums, kāpēc viņi var tā dzīvot, bet mēs – ne. Un tiek meklēts veids, kā neapmierinātību izrādīt. Vieni gānās interneta atsauksmēs, citi pārkāpj likumu. Ja ekonomiskā un sociālā situācija Latvijā uzlabotos, domāju, arī cilvēki kļūtu atsaucīgāki un saprotošāki. Diemžēl mums trūkst vidusslāņa, tāpēc likumdošanā nepieciešami būtiski grozījumi. Tomēr dzīve jācenšas uztvert tāda, kāda tā ir.
