Šovasar no 18. līdz 20. augustam trīsdesmito reizi notiks festivāls «Liepājas dzintars» – viens no pazīstamākajiem ilgdzīvotājiem latviešu estrādes mūzikas vēsturē.
Šovasar no 18. līdz 20. augustam trīsdesmito reizi notiks festivāls “Liepājas dzintars” – viens no pazīstamākajiem ilgdzīvotājiem latviešu estrādes mūzikas vēsturē. Šoreiz koncertēs ne tikai jaunie, bet arī festivāla veterāni. Piemēram, Liepājas estrādes orķestris “Neptūns”, kaut kas no padomju laika karavīru ansambļa “Zvaigznīte”, vēlāko gadu “Menuets” un “Pērkons”. Šajā rindā varētu būt ar arī Jelgavas kultūras nama vokāli instrumentālais ansamblis “Salve”, kas septiņdesmitajos gados un vairākkārt kļuva par “Liepājas dzintara” laureātiem, taču nu jau gandrīz trīs gadu desmitus savu darbību izbeidzis.
Sešdesmito septiņdesmito gadu Jelgavā estrādes mūzikas kolektīvu bija krietni vairāk nekā mūsdienās. Līdz “Liepājas dzintaram” nokļuva divi – Jāņa Romanovska vadītais estrādes orķestris “Gamma” un Jāņa Lejiņa vadītā “Salve”. Diezgan grūti atjaunot “Salves” nerakstīto vēsturi. Diemžēl vēl jaunos gados aizsaulē aizgāja tās vadītājs Jānis Lejiņš. Par ansambļa panākumiem un vispār tā laika aktualitātēm estrādes mūzikā velti meklēt kādu rindu toreizējos laikrakstos. Tauta pārpildīja koncertzāles, bet no valdošās padomju ideoloģijas puses šo mūziku apspieda vai žēlīgi piecieta. Par “Salvi”, šķiet, līdz šim vienīgā publikācija ir žurnālistes A.Saulevičas dažu rindkopu garais rakstiņš jaunatnes žurnālā “Liesma” 1973. gada februāra numurā. Tekstam līdzās bija publicētas septiņas ansambļa dalībnieku fotogrāfijas: ansambļa vadītājs Jānis Lejiņš, ģitārists Arvīds Krastiņš, soloģitārists Vladimirs Tereņins, solisti Edgars Liepiņš un Andris Uļjanovs, skaņu operators Zigurds Lasmanis un bundzinieks Valērijs Zabeckis. Patiesībā dalībnieku bija vismaz divreiz vairāk. Tolaik vai mazliet vēlāk ansamblī spēlēja pianists Jānis Kārkliņš, trompetists Aleksandrs Lankovskis, brāļi Arnolds un Kārlis Jasas, ērģelnieks Sergejs Savičs, basģitārists un mežradznieks Andris Bumbieris, ģitārists Egils Pētersons, solisti Māra Bumbiere, Vanda Švanka, Gunārs Kuģis, Aija Krauce (tagad Jaunzema) un Ingus Feldmanis.
Nosaukums no latīņu valodas
Par “Salves” dibināšanas gadu uzskata 1968. Toreiz ansamblis vairāk bija pazīstams kā deju mūzikas izpildītājs. Diskotēkas tajā laikā vēl nerīkoja, toties vai katrā nedēļas nogalē pilsētā notika publiskās dejas ar “dzīvo” mūziku. Jaunizveidotajam ansamblim vēl nebija nosaukuma. Bija doma to saukt par “Jevia”. Proti, pirmie burti no vārdkopas “Jelgavas vokāli instrumentālais ansamblis.” Taču galu galā izkristalizējās vārds “salve”. Latīniski tas nozīmē – “esi sveicināts!”. Kur to atrada? Kā atceras koncerta programmu vadītājs un solists, tagad LLU Veterinārās fakultātes Pārtikas higiēnas institūta direktors Edgars Liepiņš, ansambļa vārdu ieteica kolēģis profesors Ļevs Jemeļjanovs. Jelgavas kultūras nama direktore (no 1967. līdz 1970. gadam), tagad pazīstamā režisore un Jelgavas Latviešu biedrības darbiniece Vija Zelmene teic, ka tolaik pilsētas kultūras nama dzīvē vairāk juta Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (tagad LLU) ietekmi. Mūsdienās, kad pašā augstskolā izveidojies ļoti spēcīgs Studentu klubs, to jūt mazāk. Taču sākuma gados “Salvē” liela daļa dalībnieku bija saistīti ar LLA. Piemēram, pārtikas tehnologos studēja pianists Jānis Kārkliņš, LLA Fizikas katedrā strādāja Arvīds Krastiņš, Lauksaimniecības mehanizācijas katedrā – Zigurds Lasmanis, melioratoros zinātņu kandidāta minimumu pacentās nokārtot Andris Uļjanovs, zemes ierīkotājos studēja Valērijs Zabeckis.
Kā atceras Vija Zelmene, “Salves” pirmais koncerts notika 1969. gada augustā. Tā bija piecdesmit minūšu programma, kas tika atskaņota pilsētas kultūras namā kādas lauksaimnieku sanāksmes noslēgumā. Te jāpiebilst, ka kopā ar “Salvi” tolaik uzstājās arī sieviešu vokālais ansamblis, ko vadīja Jānis Juhņevičs. Skatuves noformējumu veidojis mākslinieks Uldis Roga, kas tolaik strādāja kultūras namā. Stāsta direktore Vija Zelmene, kas veidoja un režisēja “Salves” programmas: “Tā bija mana ideja, ka skatuvi vajag dinamiski izgaismot. Līdz tam koncertus vispār īpaši negaismoja. Mūziķi sēdēja krēslos un spēlēja. Taču estrādes žanrs prasīja kaut ko jaunu. Koncertu izgaismošanu uzņēmās Harijs Stuļģis (vēlāk par konkursos titulētu gaismas operatoru “Salvei” kļuva Jānis Lasmanis – red.). Otrkārt, no skatuves noņēmu nošu pultis un mūziķiem liku kustēties. Šķiet, Arvīds Krastiņš runāja kaut ko pretī. Bet es neatlaidu, teikdama, vai tiešām tos piecus akordus viņš nevar iemācīties no galvas.”
Reklāmu nevajadzēja, pietika ar afišu
Savā pirmajā koncertprogrammā “Salve” iznāca uz skatuves baltos uzvalkos (tērpu dizainere ansamblim tolaik bija Marta Kalneniece). Arī tā bija sava laika uzdrošināšanās. Lielākie panākumi “Salvei” sākās 1971. gadā, kad tā ieguva otro vietu Latvijas estrādes ansambļu skatē. 1972. gadā laureāta gods – otrā vieta festivālā “Liepājas dzintars”. Tad – no 1973. līdz pat 1976. gadam – pirmās vietas gan “Liepājas dzintarā”, gan republikas skatēs (tajos gados, kad festivāls Liepājā nenotika). Viens no “Salves” plusiem bija ļoti niansēta apskaņošana. Tajā laikā un arī tagad bieži vien estrādes mūzika “dragā” pa klausītāju ausīm ar sakāpinātiem basiem un ritmu. “Salve” spēlēja mūziku, kurā bija dzirdams gan divu piano čuksts, gan arī, protams, grāvieni. Taču tas viss skaisti sakārtots. Ne par velti ansambļa skaņu operators Zigurds Lasmanis vairākkārt Liepājā saņēma balvu kā labākais skaņu operators.
Atceras Edgars Liepiņš: “Septiņdesmitos gados Latvijā pastāvēja trīs augsta līmeņa neprofesionāli estrādes ansambļi – Ivara Krauča vadītais “Suvenīrs” no bagātā Ādažu kolhoza, Alda Ermanbrika vadītā “Selga” un mūsu “Salve”. Tauta tos zināja un ar afišu vien pietika, lai koncerti kultūras namos un brīvdabas estrādēs būtu piepildīti un ziedi tiktu sadoti klēpjiem. Bieži vien vakaros pēc koncertiem vēl bija jāspēlē dejas. Koncertējām daudz. Vasarās “Salvei” bija trīs desmit dienu tūres – viena pa Latgali, viena pa Vidzemi un trešā pa Kurzemi. Kur vēl lielie visu trīs ansambļu kopējie koncerti Rīgas Sporta manēžā! Bija arī tā laika problēmas. Reiz mūs noķengāja pa avīzēm, ka Rīgā, uzstājoties Krievu drāmas teātra zālē, kāds no solistiem bija pārāk daudz pa skatuvi lēkājis. Protams, vadītājam bija jāiet skaidroties, kad Andris Uļjanovs, ko saucām par Džimu, savā jaunības maksimālismā iznāca uz skatuves ar lielu krustu kaklā. Taču kopumā mūsu programmas pieņēma gan varas pārstāvji (ar maziem svītrojumiem), gan tauta. Ansambļa pastāvēšanas sākumā liela nozīme bija arī Vijai Zelmenei, kas “Salvi” ļoti aizstāvēja. Lielo koncertprogrammu gatavošanu “Salve” beidza 1977. gadā. Tam par iemeslu bija dažu mūziķu savstarpējā nesaprašanās.”
Ceru, ka interesantas atmiņas par “Salvi”, arī estrādes orķestri “Gamma” un citiem mūsu pilsētas estrādes kolektīviem varētu būt daudziem lasītājiem. Un mēs varētu šo sarunu turpināt.
