Pateicoties izcilajam hidrologam, savulaik tika novērsta nelietderīga naudas ieguldīšana.
Pateicoties izcilajam hidrologam, savulaik tika novērsta nelietderīga naudas ieguldīšana
Līgo dienā apritēja gads, kopš aizsaulē aizgājis gadsimta izcilākais Latvijas hidrologs, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, LLU profesors, valsts emeritētais zinātnieks Ansis Zīverts. Šajā “Novadiņā” – stāsts par vienu no aktualitātēm, kurā profesors dega, un viņu pašu.
Padomdevējiem trūkst jēgas
Pēc valsts akciju sabiedrības “Latvenergo” pasūtījuma patlaban top tehniskais projekts Pļaviņu HES rezerves pārgāznei, kas tiks darbināta superplūdos, kad ūdens plūsma caur nosacītu upes šķērsgriezumu varētu sasniegt 12,6 tūkstošus kubikmetru sekundē (gada vidējais caurplūdums šajā Daugavas posmā ir ap 600 kubikmetru sekundē). Rezerves pārgāznes būve būs dārgs pasākums, kura izmaksas tiek lēstas līdz 70 miljoniem latu. Vai tiešām šī lielā būve, vēl viens HES bez turbīnām, būtu vajadzīga? Vai laikā, kad turpinās globālā sasilšana, kas Daugavas baseinā mazina plūdu briesmas, padomju laikā tapusī hidroelektrostacija kļuvusi nedrošāka? Izrādās, ES vides kvalitātes prasībām šī visos laikos lielākā celtne Latvijā tomēr neatbilstot. Ko saka pašu zinātnieki? Viens no vadošajiem speciālistiem šajā jomā valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību “Meliorprojekts” valdes priekšsēdētājs Juris Kalniņš domā, ka tāda rezerves pārgāzne nav nepieciešama. Ko teiktu ilggadējais J.Kalniņa kolēģis A.Zīverts? Droši vien atbilde nebūtu īsa un ātra. Profesors ar savu plašo zināšanu loku apsvērtu visus galvenos “par” un “pret”, bet iespējams gan, ka slēdziens būtu līdzīgs. Deviņdesmito gadu beigās A.Zīverts stingri iestājās pret norvēģu zinātnieku ieteikto Daugavas spēkstaciju kaskādes rekonstrukciju, kas balstījās uz aprēķiniem, ka reizi desmit tūkstoš gados var gadīties plūdi ar caurplūdumu 20 tūkstoši kubikmetru sekundē. Tālākais secinājums tad būtu vienkāršs: “Latvieši, ņemiet kredītu un pārtaisiet savas hidroelektrostacijas!” Taču profesors A.Zīverts kopā ar doktoranti Inesi Jauju, tolaik darbojoties pašizveidotajā SIA “Nāra”, ar šo norvēģu metodi pierādīja vienkāršu patiesību, ka Daugava nav tāda pati kā lielā norvēģu kalnu upe Glomna un ka Latvijā mazāk nekā Norvēģijas kalnos aizķeras no Atlantijas okeāna nākošie lietus mākoņi. Tādēļ aprēķinātie maksimālie plūdi Daugavā sagaidāmi krietni pieticīgāki. Tā, pateicoties pašu zinātniekiem, tika novērsts nejēdzīgs, būtībā Latvijai pazemojošs līdzekļu ieguldījums. Taču šī uzskatu cīņa nekad nebūs galā.
Darbs bija galvenais
A.Zīverta dzīvoklī Rīgā vēl viss ir kā pirms gada. Dators, grāmatas, mapes ar dokumentiem, kuriem kaut kur būtu jāatrod īstā vieta. Dēls Juris Zīverts, pēc profesijas jurists, stāsta: “Savulaik tēvs pārdzīvoja, ka neiemantoju viņa un arī vectēva profesiju un darbības lauku. Taču man nebija viņa talanta šajā dabaszinātņu jomā, un galu galā mēs sapratāmies.” Kaut gan profesora ģimene bija šķirta, abi vecāki saglabāja draudzīgas attiecības, un dēls juta gan tēva, gan mātes gādību. Juris turpina: “Es nezinu otru tādu atbildīgu godavīru kāds bija mans tēvs. Darbā, protams, viņu visi cienīja, bet varbūt, jūtot, ka spēj pavilkt vairāk, arī kādreiz izmantoja. Pašam sev nekādu labumu viņam nevajadzēja – ka tikai sekmīgi virzās kārtējais projekts, attīstās Latvijas zinātne. Diennaktī tēvs gulēja ne vairāk kā piecas stundas. Tomēr nedēļas nogalēs viņš veltīja laiku arī man un vēlāk mazbērniem, citādi nekādu draugu “čomiskā” izpratnē un nekādas saviesīgās dzīves, tikai darbs. Šajā ziņā viņš sevi salīdzināja ar savu vienaudzi Raimondu Paulu. Kā Jānis Peters raksta mākslinieka biogrāfijā, kopš nomira gleznotājs Leo Kokle, viņam ārpus ģimenes nekādu draugu vairs nav bijis. Tūkstošiem kontaktu ar kolēģiem, paziņām, taču galvenais ir tikai darbs. “Ja Pauls tā dzīvo, tad jau es arī varu,” teica tēvs. Tomēr lielā pārslodze lika sevi manīt, un tas 71 gada vecumā beidzās ar dziļu neglābjamu infarktu.”
Atceras zinātnieka kolēģis J.Kalniņš: “Sešdesmitajos gados parādījās pirmie datoru priekšteči – elektronu skaitļojamās mašīnas (ESM). Tās Meliorācijas institūtā aizņēma veselu stāvu. Šajos apstākļos viņš ieraudzīja iespēju meliorācijā un hidroloģijā izmantot savu hobiju – matemātiku. Tajā laikā, pateicoties Ansim Zīvertam, mēs kļuvām par vadošo institūtu toreizējā Padomju Savienībā savas nozares ESM programmu radīšanā.”
Piektais dēls nebija Ansis
“Dzimšanas dienā uzdāvini man adatu un diegu!” reiz deviņdesmitajos gados Jurim teica tēvs. Profesors sadzīvē bija diezgan nepraktisks. Mūsdienu uzbāzīgās reklāmas viņu nomāca. Nav jābrīnās, ka viņam lielveikalā būtu grūti atrast tādu sadzīvisku sīkumu kā adatu un diegu. Taču, runājot par politiku, A.Zīverts dzīvoja līdzi un domāja, kam atdot savu balsi. Kā atceras dēls, tēvs ziedoja naudu Brīvības pieminekļa atjaunošanai, balsoja par iestāšanos ES un atbalstīja nacionāli konservatīvos spēkus. Viņš bažījās par Krievijas muskuļu audzēšanu, kas saistās ar pārāk lielu mūsu austrumu kaimiņa ietekmi ekonomikā, informācijas telpā. Zināmā mērā Rīgā tik izplatītā krievu žargona dēļ dēlam tika dots vārds Juris, nevis Ansis, kā tas bija parasts Zīvertu ģimenē četrās iepriekšējās paaudzēs. Tas tādēļ, lai neviena balamute nevarētu dēlu saukāt par Hansu vai Gansu.
Burvība virs sasalušā ūdens
Vienīgais A.Zīverta hobijs, par kuru turklāt nezināja daudzi kolēģi, bija daiļslidošana. Tajā viņu iesaistīja tēvs un tēva brālis Jānis Zīverts, kurš bija trenējies vēl brīvajā Latvijā un ieguvis ceturto vietu 1946. gada PSRS čempionātā. Ansis sacensībās startēja sešdesmitajos gados. Viņš bijis trīskārtējs Latvijas čempions dejās uz ledus. Pēdējo reizi – 1970. gada 15. februārī, dienu pirms dēla piedzimšanas. Šajā sporta veidā A.Zīverts kļuva arī par starptautiskās kategorijas tiesnesi un šādā statusā darbojās līdz pat astoņdesmito gadu vidum, kad viņu reiz viesnīcā kāds treneris ar savu slidotāju pāri gribēja “nopirkt”. Pēc šā gadījuma viņš no tiesāšanas atteicās. Un tad jau arī sākās atmoda, pēc tam pedagoģiskais darbs LLU, kas paņēma daudz laika.
***
Ansis Zīverts
Dzimis 1936. gadā Balvos inženiera melioratora kultūrtehniķa ģimenē.
1959. gadā ieguvis inženiera hidrotehniķa diplomu Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Hidromeliorācijas fakultātē, 1966. gadā – tehnisko zinātņu kandidāta un 1993. gadā ieguvis habilitētā inženierzinātņu doktora grādu.
Zinātniskās pētniecības darbi atspoguļoti 132 publikācijās, trīs grāmatās, 14 starptautisko konferenču materiālos, kā arī vairākās enciklopēdijās.
Kopš 1991. gada līdz pēdējām savas dzīves dienām strādājis LLU Lauku inženieru fakultātē, turklāt, sasniedzot 65 gadu vecumu, kādu laiku brīvprātīgi, bez maksas.
2002. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Ģimenes stāvoklis – šķīries. Audzinājis dēlu, rūpējies par diviem saviem un desmit māsas mazbērniem.
Atceras Leons Magelis, Anša studiju biedrs
Mūsu grupā bija tā pieņemts, ka eksāmenos gājām iekšā tikai pēc alfabēta. Tas bija tāpēc, ka mūsu grupā mācījās Ansis Zīverts, kurš visu augstskolas laiku bija teicamnieks un vēlākajos kursos arī Ļeņina stipendiāts. Ja viņš kādā eksāmenā ietu pirmais, pasniedzējs tīri cilvēciski paceltu latiņu tik augstu, ka pārējiem atzīmes sanāktu zemākas.
