Ja es būtu cinisks kapitālists, Andra Šķēles veidotās partijas manifests mani sajūsminātu kā labējā populisma šedevrs.
Ja es būtu cinisks kapitālists, Andra Šķēles veidotās partijas manifests mani sajūsminātu kā labējā populisma šedevrs. Savā nekaunībā žilbinošs mēģinājums izmantot Vienības partijas un Zīgerista elektorātu, lai ar apmānīto cilvēku balsīm iegūto varu izmantotu Latvijas tautsaimniecības tālākai liberalizācijai un attīrīšanai no padomju ekonomikas gruvešiem un analfabētiska protekcionisma žodziņiem. Rūgtā saimniecisko reformu tablete veikli apklāta ar demagoģijas cukuru solot kārtību, zemtekstā liekot nojaust «saimnieku» un tā «stingro roku».
Ja tikai skatām Tautas partijas iecerēto darbu sarakstu, tad jebkura Latvijas partija piekritīs, ka daudzus tiešām vērts padarīt. (Manuprāt, diskutējams ir viedoklis par ienākuma nodokļa samazināšanu, jo tas nozīmētu apcirpt pašvaldību budžetus, rezultātā samazināt izdevumus izglītībai.) Domāju pat, ka «LC» varētu šo programmu kopumā izpildīt nevis astoņos, bet piecos gados. Īpaši tāpēc, ka daudzas lietas (kaut vai tās, kas attiecas uz sabiedrisko transportu, ceļiem, telekomunikācijām un par kurām varu spriest savas kompetences ietvaros), ko Tautas partija solās padarīt, ir jau iesāktas vai paveiktas.
Lētticīgākam manifesta lasītājam gan var šķist, ka līdz šim valstī nav paveikts it nekas. Taču radīt šādu iespaidu acīm redzami ir šā dokumenta mērķis. Iespējams, tāpēc topošā partija sev izvirzītos uzdevumus ir fragmentizējusi manifestā vienotas politiskas rīcības programmas vietā ir piedāvāti dažādu solījumu asorti. Mežs ir paslēpts aiz kokiem.
Varbūt manifesta autori cer, ka šāds «rasols» radīs sabiedrībā ilūziju par Tautas partijas dibinātāju visaptverošo kompetenci. Solījums «Ieviesīsim cietumos kameru sistēmu» tiešām izklausās iespaidīgi un pārliecinoši. (Bet kā gan sauc tās telpas, kur cietumnieki mīt tagad?) Tikpat labi kāda cita partija pasolīs: «Nepaklausīgo cietumnieku savaldīšanai mēs apgādāsim cietumsargus ar elektrošoka stekiem.» Un būs cilvēki, kas noticēs: tas tiešām ir svarīgākais cīņā ar noziedzību.
Jāšaubās gan, vai topošās partijas vadītājiem pietiks dūšas savus nopietnākos solījumus izpildīt. Politika viņos ir dziļi iezīdusies, augstie reitingi izlutinājuši. Katram politiķim jāspēj īstenot arī nepopulāras lietas. Taču reiz jau bijušais Ministru prezidents Saeimā neiestājās par degvielas akcīzes nodokli, kaut man solīja to darīt, tāpēc pirmajā reizē likumu izgāza.
Toreiz Krištopanam vajadzēja saņemt visas dunkas. Kad cilvēki redzēja nauda nekur nepazūd, ceļus remontē, arī ekspremjers visur uzsvēra: «Mana valdība taisa ceļus!»
Tas vēl ir saprotami un pat piedodami. Bet manifesta autoru žēlabas, ka viņi esot vīlušies savos priekšstāvjos, šajos savtīgajos pašlabuma meklētājos! Te nu manas pacietības mērs ir pilns. Kad Zīgerists tādā stilā gānījās, viņam vismaz bija kaut kāds attaisnojums. Viņš, redziet, bija «politiski nevainīgs»: nebija Latvijā strādājis nevienā valsts vai pašvaldības amatā, nebija pieņēmis nekādus lēmumus, nekur viņam nevarēja piesieties bija tīrs kā nelietots pampers.
Man nav nekādas vēlēšanās aizstāt manifesta analīzi ar personāliju iztirzāšanu, taču no tā neizbēgsi. Jo visiem ir zināms noslēpums, ka ekspremjers Andris Šķēle ir Tautas partijas motors un tāpat arī tās «gods, prāts un sirdsapziņa».
Sāksim ar vienkāršu aritmētiku. Esmu valdības darbā strādājis trīs ar pusi gadus, tātad, pēc Tautas partijas domām, noteikti esmu viens no tiem pašlabuma meklētājiem, kas «izmanto šo valsti mūsu valsti». Ko esmu izmantojis? Varbūt ievilcis dzelzceļa līniju līdz savai mājai?
Bet man nav tādas pieredzes valsts vadīšanā kā Šķēles kungam, kas no 1990. gada līdz 1993. gada jūlijam bija lauksaimniecības ministra pirmais vietnieks, arī ministra vietas izpildītājs, un tad no 1995. gada decembra līdz 1997. gada jūlijam premjers, pavisam valdības darbā nostrādājot četrus ar pusi gadus. Jāšaubās, ka viņš šos gadus nosēdēja kabinetā sasietām rokām un kājām, aizlīmētu muti, neko nedarīdams un nekādus papīrus neparakstīdams, lai tagad būtu politiski nevainīgs un morāli tiesīgs apvainot citus. Avīzēs lasīts, ka veikli ķirurgi Āzijā protot atjaunot līgavām zudušo nevainību, lai tām kāzu naktī nebūtu problēmu. Taču politiskas nevainības atjaunošana ir iespējama tikai tad, ja pilsoņiem piemetas masveida skleroze.
Ko premjers Šķēle, atstājot amatu, atstāja mantojumā Guntaram Krastam? Graudu krīzi. Bet mēs, «Latvijas ceļš», akli paļāvāmies uz Ministru prezidenta lielajām zināšanām zemkopībā. Šīs zināšanas bija ļoti specifiskas. Ar ko Šķēle nodarbojās, atrazdamies ministra Daiņa Ģēģera aizvēnī? Tas atkal ir visiem zināms noslēpums.
Ko zemnieki ieguva no pārstrādes uzņēmumu privatizācijas? Lielākoties neko vai nekaunīgi iekavētus maksājumus par piegādāto preci. Šķēles kungs saņēma lielas algas «Rīgas vīnu» un uzņēmumu padomēs, izveidoja no privatizētajiem uzņēmumiem «Ave Lat grupu», tapa bagāts un varens.
Man vienmēr paticis, ka cilvēki kļūst bagāti. Džons Kenedijs esot teicis ja kāds amerikānis paliek bagāts, Amerika no tā nepaliek nabagāka. Bet, ja cilvēks top bagāts, strādājot par lauksaimniecības ministra vietnieku, tas, ziniet, ir vienkārši nožēlojami. Ja viņš pēc tam vēl uzmetas par citu morāles mērītāju, tā jau ir cūcība. Kaut iespējams, Šķēles kungs patiešām ir mainījies. Amerikāņu miljonāru dinastijās nebija retums, ka vectēvs laupīja uz lielceļa, bet mazbērni nodarbojās ar labdarību. Tādā dinamiskā valstī kā Latvija ceļu no «prihvatizatora» līdz morālistam iespējams noiet dažos cilvēka mūža gados.
Manifesta kategorisms (ko īpaši «rotā» liekulīgais solījums «Mēs negrasāmies citus tiesāt») nekas līdz šim Latvijā nav bijis labs, viss gājis uz postu vien, valsti pārvaldījuši nekompetenti un savtīgi ļautiņi (kuru vidū bijāt arī jūs, Šķēles kungs!) atsauc atmiņā fabulu par cūku, kas izrakņāja ozola saknes, meklējot zīles. Kad ozols nokalta, cūka palika bez ēdamā. Tāpat arī Andris Šķēle un viņa komanda ir gatavi visu nomelnot un izdeldēt, vairot Latvijas cilvēkos bezcerību, naidu, nihilismu, lai tikai paši tiktu pie varas. Kurš politiskais spēks pēc tā visa gan vēlēsies ņemt Tautas partiju par koalīcijas partneri, zinādams, ka izdevīgā gadījumā šķēlisti to padarīs par grēkāzi. Šo triku mēs jau reiz izbaudījām ja neveicas, «vainīgi sliktie ministri», ja, kas labs padarīts, «to paveica mana valdība».
