Politikā liela māksla ir ne tikai savlaicīgi atiet malā no briestoša vai jau nogranduša skandāla, bet arī izmantot tā radītās atbalsis papildu politiskās ražas gūšanai.
Politikā liela māksla ir ne tikai savlaicīgi atiet malā no briestoša vai jau nogranduša skandāla, bet arī izmantot tā radītās atbalsis papildu politiskās ražas gūšanai, lai skanīgie izteikumi šādos brīžos ir tikpat plīstoši un ātri aizmirstami kā ziepju burbuļi. Kur nu pēc Jūrmalas skandāla politiķiem atrast vēl labāku jājamzirdziņu kā balsošanas kārtības apspriešana pašvaldībās? Vajadzības izteiksme vienmēr iedarbojas pietiekami spēcīgi, lai arī ar darīšanu tā ir, kā ir.
Kā oranžo spalvu spodrināšanai piemērotāko pēdējā laikā mazliet pašķobītā Tautas partija (TP) izvēlējusies sabiedrības ausīm itin pievilcīgo aicinājumu nodrošināt pašvaldību augstāko amatpersonu ievēlēšanu atklātos balsojumos, lai, pēc TP domām, “izskaustu iespēju ietekmēt pašvaldību amatpersonu ievēlēšanu”. Tas, protams, skan varen iespaidīgi, tomēr tā nav nekas vairāk kā publiska tukša salmu kulšana, tāpat kā priekšlikumi Krimināllikumu papildināt ar skanīgo “korupcijas” terminoloģiju, lai gan minētajā likumā vairākos pantos jau ir paredzēta atbildība kā par kukuļu došanu, tā arī par to ņemšanu un starpniecību. Cik bieži līdz šim attiecīgie panti tiesu praksē tikuši piemēroti, īpaši saistībā ar politiskiem lēmumiem?
Pārliecību par pozitīvām pārmaiņām TP priekšlikumu akcepta gadījumā nevieš arī cita visai daiļrunīga to iesniegšanas motivācija – lai tādi gadījumi kā Jūrmalā vairs neatkārtotos… Vai tiešām politiķi sabiedrību uzskata par tādiem “neaptēstiem kretīniem”, kas spējīgi noticēt, ka atklātībā nonākušais kūrortpilsētas skandāls ir tikai viens neglīts izņēmums uz citu pašvaldību rožainā fona, bet Jūrmalas Domes deputāts Ančāns ir teju vienīgais Latvijas politiķis, kuram piedāvāts kukulis? Neatkarīgi no tā, vai par konkrētiem jautājumiem notiek atklāts vai slēgts balsojums, potenciālais kukuļdevējs savu darāmo pastrādās ne jau nu plašsaziņas līdzekļu pārstāvju acu priekšā. Tad nu politiķu kungiem vismaz pieklātos ne vien vāji argumentētā pārliecībā klaigāt par pašu ierosināto priekšlikumu svarīgumu, bet arī elektorātam izsmeļoši izskaidrot, kā gan atklātība kļūs par to “brīnumpanaceju”, ar kuras palīdzību tiks apturēta valsts turpmāka grimšana korupcijas dūksnājā. Bet ne jau velti ar sarkastiska humora piedevu mēdz teikt, ka korumpanti un citi blēži iedalāmi divās grupās – tie, kas jau ir pieķerti, un tie, kas vēl nav…
Ar partejiskās piederības vērtu konsekvenci TP aicina likumdošanā iestrādāt arī komisko normu, kas pašvaldībām paredzētu iespēju, “zaudējot sabiedrības uzticību” (lai atceramies, ka tas bija premjera Aigara Kalvīša galvenais arguments satiksmes ministra Aināra Šlesera demisijas pieprasīšanai; ja ne baisais vēlēšanu tuvums, visticamāk, iztiktu arī bez tā), pašām atkāpties. Joprojām gan nav skaidrības, kā šo uzticību izmērīt… Mēģinājumiem atteikties no aizklātajiem balsojumiem ir zināma priekšvēsture. Šo diskutablo jautājumu, gan attiecībā uz parlamentu, jau 2003. gada beigās atsevišķas darba grupas ietvaros apspriest rosināja “Jaunā laika” Saeimas frakcija. Toreiz process aprāvās pusvārdā.
Neapšaubāmi, galvenais (ja ne vienīgais) ieguvums no atklātuma principa būtu vienmēr nodrošinātais balsošanas caurspīdīgums, kas izslēgtu “inkognito” principu, tomēr deputātu līdzšinējā noraidošā attieksme pret aizklāto balsojumu atcelšanu liek domāt, ka, pieņemot lēmumus, virsroku ņem nevis atbildība vēlētāju priekšā, bet gan pārstāvēto partiju intereses (pat atkarība no tām), kas paģēr bezierunu pakļaušanos. Turklāt būtu vērts atcerēties, ka cīņā pret korupciju nelīdz tikai likumu grozīšana, nepieciešama arī kvalitatīva un stingra to piemērošana.
