Grūti iedomāties, kas notiktu, ja cilvēki pēkšņi zaudētu ožu, jo smaržas izjūtai, šķiet, vairāk nekā jebkurai citai piemīt spēja atsaukt atmiņas, padarīt dzīvākas mūsu jūtas, pārveidot sajūtas un garastāvokli.
Grūti iedomāties, kas notiktu, ja cilvēki pēkšņi zaudētu ožu, jo smaržas izjūtai, šķiet, vairāk nekā jebkurai citai piemīt spēja atsaukt atmiņas, padarīt dzīvākas mūsu jūtas, pārveidot sajūtas un garastāvokli. Izej laukā, kad tikko nolijis, iebāz degunu ievu baltajā kupenā, iesmaržojies vienkārši tāpat – savam priekam –, un drūmais noskaņojums pagaisīs, kā nebijis. Taču esi uzmanīga ar smaržas izvēli – zinātnieki pierādījuši, ka neviena cita maņa nav tik cieši saistīta ar atmiņu pārstrādes vietu kā oža. Tas nozīmē, ka noteikts aromāts ne vien uzlabo garastāvokli, bet arī atdzīvina pagātni.
Katrs cilvēks mums saistās ar tikai viņam raksturīgu aromātu. Vīrietis var neatcerēties tērpu, kas sievietei bijis mugurā pirmajā tikšanās reizē, taču, ja viņš kaut pēc gada sajutīs aromātu, kas virmoja gaisā toreiz, domas vienā mirklī atgriezīsies pie viņas. Arī sievietēm ir līdzīgi – vien kāda aromāta nojausma uz mirkli atmiņā atsauc pagātni…
Šoreiz lapā “Starp mums” daiļais dzimums atklāj, kāda nozīme viņu dzīvē ir aromātiem, un stāsta par to, kā tie sasaucas ar pagātni. Jo atmiņas smaržo…
Ne Žozefīne, drīzāk ragana
“Aromātiem manā dzīvē ir ļoti liela nozīme. Man ir svarīgi ne tikai tas, kā smaržoju es, bet arī māja, cilvēki un telpas. Ļoti ātri varu “iedzīvoties” sliktā dūšā, jo neviena smaka neatstāj vienaldzīgu – vai nu patīk, vai ne,” stāsta Līga. Pirms kāda laika iegādājusies sveci, kurā kūpināt aromātiskās eļļas, un tā pašlaik esot viņas aizraušanās. “Vīraki, manuprāt, ir pārāk asi, uzbāzīgi, bet svece deg lēni un telpu ar smaržu piepilda pakāpeniski. Tagad vakarā aizdegt smaržīgo sveci jau kļuvis par rituālu. Nopirku lavandas, rožu, vaniļas, citrona aromātiskās eļļas un gandrīz katru dienu kūpinu citu. Kad izvēlos, kuru smaržeļļu pilināt svecē, nereti jūtos kā ragana,” Līga teic, ka līdzīgi ir arī ar smaržām – tām nauda netiek taupīta. “Mani nedrīkst laist smaržu veikalā, jo tur parasti pavadu ļoti ilgu laiku un vienmēr kādu nopērku. Nezinu, vai man patīk saldas, svaigas vai rūgtas, vienkārši sajūtu, ka tas ir mans aromāts.”
Smaržas nav tikai punkts uz i viņas ikdienas rituālā pie spoguļa. Smaržas ir pašapliecināšanās, “zīmīte”, kas norāda – es te biju. Vienalga kur – liftā, tualetē, darba kabinetā, vilcienā. “Reiz kāds draugs teica, ka smaržām pievēršu pārāk lielu uzmanību – tās nomācot manu dabisko aromātu. Bet es jau neesmu nekāda Žozefīne, kas, gaidot pārrodamies Napoleonu, trīs dienas nemazgājās un nelietoja parfīmu, lai aplaimotu viņu ar savu dabisko smaržu, kuru viņš tik ļoti dievināja. Esmu sieviete, un sievietei jāsmaržo pēc ļoti labām smaržām,” piebilst Līga, neslēpjot, ka neviens aromāts viņai neasociējas ar kādu noteiktu cilvēku vai dzīves posmu. “Manā dzīvē ir tik daudz smaržu, ka vajadzētu vismaz desmit cilvēku mūžu, lai katrai atrastu kādu atmiņu.”
“Moča” smaka un atmiņas
“Es ļoti labi atceros smaržas. Katra saistās ar noteiktu dzīves posmu. Zinu, ka arī vīrietim, ar kuru biju kopā ļoti ilgi, asociējos ar noteiktu smaržu, un tagad, kaut vai nejauši sajūtot to, viņš iedomājas par mani. Agrāk tā bija savdabīga spēle – es viņu pieradināju pie savām smaržām un pēc tam eksperimentēju – pēkšņi izvēlējos citas –, un viņš to vienmēr pamanīja, bija pat mazliet apjucis, kad nesajuta tik ierasto aromātu,” runājot par smaržām un atmiņām, saka Jana. Viņa neslēpj, ka smaržas arī viņai asociējas ar to vīrieti un laiku, kas pavadīts kopā. Un reizēm, kad piemeklējot nostaļģija, Jana aiziet uz veikalu un vienkārši uz rokas uzsmidzina no jau zināmās pudelītes. “Tās ir neaprakstāmas sajūtas, ko pārdzīvoju tajā brīdī – atceros visus kopā pavadītos mirkļus. Dīvainā kārtā – tikai labos. Pat kāda asara nobirst. Laikam jau toreiz lietoju ļoti labas smaržas,” viņa mazliet ironiski piebilst un turpina: “Vēl ar to vīrieti man saistās mašīnas gaisa atsvaidzinātāja – zilas eglītes – un motocikla smarža, pie tām smakām savukārt viņš pieradinājis mani. Pēdējo kopā pavadīto vasaru pārvietojāmies ar motociklu, un pēc brauciena manās drēbēs, matos bija iesūkusies eļļas, benzīna, asfalta, izplūdes gāzu smarža. Toreiz tiešām likās, ka izplūdes gāzes smaržo! Tagad, pavasarī, kad ielās sāk parādīties “moči”, arvien biežāk iedomājos par viņu. Šķiet, tā arī nekad neizdosies viņu aizmirst. Pārāk daudz aromātu, kas uzjundī atmiņas…”
Meitenes, tā nedariet!
Dita par savām smaržām runā izvairīgi un apgalvo, ka plaši reklamētajos parfīmos orientējas slikti. Viņa atzīst – katrai sievietei piemīt savs neatkārtojams aromāts. Ir smaržas, kas to nomāc, un smaržas, kas to akcentē. “Manas ādas smaržu izceļ svaigie aromāti – zaļās tējas, arbūza, melones –, taču reizēm izvēlos vaniļas smaržas. Tās, lai gan, manuprāt, pārāk saldas, šķiet, vīriešiem patīk vislabāk, jo vaniļu tie vienmēr novērtē atzinīgi,” prāto Dita.
Ar smaržām viņai bijusi arī rūgta pieredze. Proti, Dita draugam uzdāvinājusi odekolonu. “Ar aromātu trāpīju desmitniekā – tas patika ne tikai viņam, bet arī man. Es dievināju šo smaržu – no rītiem, kad viņš bija aizgājis uz darbu, to meklēju viņa spilvenā un biju laimīga, kad to sajutu. Tas ikreiz atgādināja par viņa klātbūtni. Taču visām attiecībām reiz pienāk gals. Mēs izšķīrāmies. Bet tas odekolons man tik ļoti patika, ka nespēju turēties pretī kārdinājumam un tādu pašu nopirku savam nākamajam vīrietim. Meitenes, tā nekad nedariet! Mēs neapzināmies, cik ļoti smaržas ietekmē mūsu dzīvi! Jo ikreiz, kad mans vīrietis ienāca telpā, domāju par savu bijušo, ikreiz, kad viņš pieskārās, atmiņā atausa bijušā glāsti, ikreiz, kad iespiedu galvu spilvenā, atcerējos kopā ar bijušo pavadīto laiku. Tādām attiecībām, protams, nākotnes nebija. Taču guvu svarīgu mācību – nekad nedāvināt vīrietim smaržas, kuras lietojis iepriekšējais.
