Lauku pašvaldību veiksmīgai attīstībai nav tik svarīgs teritorijas lielums, cik intelektuālais potenciāls.
Lauku pašvaldību veiksmīgai attīstībai nav tik svarīgs teritorijas lielums, cik intelektuālais potenciāls. Tā secinājuši Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) un Starptautiskā pašvaldību tīkla (ICNW – International Communal Network) starptautiskā reģionālā semināra dalībnieki Jaunpilī.
Starptautiskajā tīklā iesaistījušās 11 ES valstu pašvaldības. Austrija pašlaik tajā darbojas kā vadošais partneris, tālab arī iepazīstināja Latvijas lauku pašvaldību vadītājus ar savu pieredzi ES “Leader” programmā, depresīvo apvidu attīstības aktivitātēm, līdzekļu piesaistes apjomiem un likumdošanas aktos veiktajām izmaiņām, lai visas valsts teritorijas attīstītos vienmērīgi un līdzsvaroti.
Uz jautājumu par pašvaldību apvienošanos Austrijas Pašvaldību asociācijas pārstāvis Nikolauss Drimmels semināra dalībniekiem paudis, ka pašvaldību apvienošana nav attīstības garants – to rāda viņa valsts pieredze. “Austrijā var pārliecināties, ka maza pašvaldība nebūt nestrādā sliktāk par lielo. Mūsu valstī bija 5000 pašvaldību, apvienošanas dēļ septiņdesmito gadu beigās to skaitu samazināja līdz 2600, kas būtībā bija robeža, jo, apvienojot un radot vēl lielākas vietējās pašvaldības, redzam, ka rodas indentifikācijas problēmas, ka līdz ar trūkumiem jeb nezālēm tiek izravēti arī kvieši. Mūsu pieredzē ir ne tikai panākumi, bet arī kļūdas, un jums ir iespēja mācīties no mūsu kļūdām, lai tās neatkārtotu.” Arī citi Austrijas kolēģi uzsvēruši, ka jebkura sadarbība jāveic tikai tad, ja tai ir jēga, ka arī bez apvienošanas pašvaldības var rezultatīvi sadarboties dažādās nozarēs, veidojot brīvprātīgas apvienības, piemēram, skolu jautājumos, sadarbojoties citās nozaru un interešu grupās. Uzspiesta pašvaldību apvienošana nekādā ziņā nevar būt efektīva. Savukārt Austrijas mazpilsētiņā Šteinbahā panāktās izmaiņas pēc ražošanas sabrukuma apliecinājušas, ka nozīmīgs attīstības faktors ir kopīgs darbs ar iedzīvotājiem, palīdzot katram atrast un saskatīt to, ko viņš konkrētajā vietā varētu darīt.
Mūsu rajona Glūdas pagasta un pagastu sadarbības apvienības “Bērzes krasti” projektu koordinatore Līga Švānberga seminārā stāstīja par lauku partnerību veidošanu kā palīgu dzīves kvalitātes uzlabošanai Zemgalē, atklājot, ka ne vien reģionā, bet arī mūsu rajona pagastos vērojamas iniciatīvas. Savukārt no mūsu rajona pašvaldību vadītājiem bija pieteikusies vienīgi Līvbērzes priekšsēdētāja Nellija Empele. Runājot par guvumiem, viņa vispirms norāda uz Jaunpilī redzēto, kur pārliecinājusies, cik daudz pagasta ļaudis izdarījuši paši saviem spēkiem, cik līdzekļu piesaistīts ar izstrādāto projektu.
Turklāt pagastā iedzīvotāji rada iniciatīvas grupas (mūsdienīgi tās sauc par nevalstiskajām organizācijām), paši mēģina veidot un aktivizēt savu dzīvi, velta tam zināšanas, laiku, nevis kritizē un pārmet, ka pašvaldība nav pietiekami daudz izdarījusi. Piemēram, no Jaunpils centra attālākā ciematiņā jaunieši saviem spēkiem izveidojuši bērnu spēļu laukumu, pašvaldība atvēlējusi vienīgi būvkokus. Uz entuziasma pamata laukumā brīvo laiku ziedo un ar bērniem nodarbojas fizkultūras skolotāja. Divas citas skolotājas pēcpusdienās un dažkārt arī brīvdienās velta laiku tautskolas aktivitātēm. Līvbērzes pagasta vadītāja lēš, ka pašvaldības ļaudis un Vārpas aktīvisti, kas apvienojušies ģimenes centrā “Nāc!”, varētu doties pieredzes apmaiņā uz Jaunpili un turpmāk uzturēt sadarbības sakarus.
L.Švānberga savukārt apliecinājusi, ka arī pie mums jau labu laiku vērojami “Leader” programmai atbilstoši iedzīvotāju iniciatīvas iedīgļi. Lai aktivizētu sabiedrību, rajonā izveidota partnerība “Lielupe”, kas nule lauku pagastiem izsludinājusi pirmo pieteikumu konkursu dažādiem kultūras projektiem. Pēc Līvbērzes iniciatīvas pagasta lauku konsultantes Lienes Feldmanes vadībā “Lielupe” izstrādājusi projektu Pasaules Bankas līdzekļu piesaistei sabiedrības aktivizēšanas pasākumiem rajona pagastos.
Arī Līvbērzē vērojami iedzīvotāju aktivizēšanās iedīgļi. Proti, līdz ar Vārpas bērnu un jauniešu centra izveidi ap to sākuši pulcēties tie, kam patīk darboties, kaut kā izpausties. Šā gada martā uz tā bāzes oficiāli nodibināta nevalstiskā organizācija – ģimenes centrs “Nāc!”. Tā valdes priekšsēdētāja Smaida Verza stāsta, ka centra nolūks ir sekmēt sabiedrisko aktivitāti ciematā, kā arī veicināt bērnu, jauniešu un pieaugušo līdzdalību dzīves vides sakārtošanā. Savukārt oficiāls statuss iegūts, lai varētu izstrādāt projektus. Pirmais mēģinājums bijis veiksmīgs. Oktobrī centrs saņēmis dāvinājumu no Nīderlandes sadarbības fonda 6900 eiro apmērā aprīkojuma iegādei. Pašlaik tiek kārtota dokumentācija, lai saņemtu pašus līdzekļus. Decembrī ar izveidotās biedrības palīdzību interesentiem būs iespēja spēlēt tenisu, dažādas galda spēles, izmantot jaunus datorus, printeri, kopētāju. Būs arī jauna mēbeles, velotrenažieris un citas vajadzīgas lietas. Centra aktīvisti projekta izstrādei gan pieaicinājuši speciālistus. Saviem spēkiem tas nebūtu iespējams.
Arī seminārā ar Austrijas kolēģiem šejienes pašvaldību pārstāvji pārliecinājušies, ka pie mums līdzekļu saņemšanā valda liela birokrātija. Austrijā ar projektiem un līdzekļu piesaisti saistītās procedūras nav tik smagas, lielu atbildības daļu uzņēmusies valsts. Darīts viss, lai varētu saņemt un apgūt pēc iespējas vairāk līdzekļu. Pie mums ir otrādi, visai sarežģīta ir gan projektu izstrāde, gan realizācija, gan atskaišu sagatavošana. “Jāpiedomā, vai esi laimīgs, ka projekts saņēmis finansējumu, vai nelaimīgs, kad nāksies ārprātīgo papīru gūzmu gatavot un šķirstīt, lai izvairītos no neatbilstībām dažu santīmu robežās,” sprieduši šejienieši.
N.Empele lēš, ka mehānismu tomēr vajadzētu vienkāršot, citādi daudzi projektu iespējām atmet ar roku. Turklāt šķēršļu dēļ piešķirtā nauda paliek neizmantota un termiņa beigās nonāk atpakaļ ES, kā pie mums jau noticis. Vienkāršošana iedrošinātu arī vienkāršos cilvēkus, palīdzētu noticēt saviem spēkiem un atbalsta aktivitātēm, ļautu apliecināt savu nozīmību.
Līdzekļu apguvei traucē arī ieilgusī administratīvi teritoriālā un reģionālā reforma. Noteikts kārtējais termiņš, līdz kuram jāiesniedz priekšlikumi, kur savu vietu katra pašvaldība saskata. Protams, ikviens strādā ar domu par nākotni, tomēr neziņa un zināma stresa piedeva jūtama.
