Kalnciemniece Larisa Ivanova palīdzējusi daudziem vietējiem izrāpties no bezdarba bedres
«Braucot uz pasākumu, nemaz nenojautu, ka esmu nominēta un tikšu sveikta. Tas bija ļoti aizkustinoši un skaisti. Un vēl Žoržs Siksna!» Larisa Ivanova šūpojas patīkamo atmiņu viļņos, ko pirms nedēļas uzjundīja Jelgavas novada aktīvāko senioru sveikšana. Larisa bija to 13 cienījamo dāmu un viena kunga vidū, kas šogad no pašvaldības saņēma Pateicības rakstu par līdzdalību pagasta sabiedriskajās norisēs un vietējo iedzīvotāju dzīves uzlabošanā.
Paklāji algas vietā
Apbalvojums par pagasta cilvēku mudināšanu, celšanu, brīžam arī vilkšanu un stiepšanu uz augšu Larisas Ivanovas gadījumā ir kā naglai uz galvas. «Daudziem esmu kļuvusi gluži kā auklīte – mācu, vedu pie darba devējiem, piedāvāju dažādas iespējas,» ikdienas rosīšanos ieskicē aktīvā seniore, kura desmitiem kalnciemnieku palīdzējusi neiegrimt bezdarba bezcerības purvā. Larisa atzīst, ka šādi viņa būs izpildījusi savu pienākumu vietējo priekšā. Kā smags akmens tas gūlis uz viņas krūtīm kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidus, kad, smagi gārdzot, nebūtībā grima ražošanas milzis – Kalnciema Būvmateriālu kombināts. Daudzus gadus Larisa tur bija meistare minerālās vates cehā, tad atbildēja par darba drošību, līdz tika izvirzīta par arodbiedrības vadītāju. Viņas aizbildniecībā no 1993. līdz 1997. gadam bija 1200 kombināta strādnieku.
«Pagadījos lielajā pārmaiņu laikā, kas bija ļoti smags. Cilvēkiem nemaksāja naudu, vajadzēja to kaut kā «izsist». Bija dažādi barteri. Ņēmām paklājus, vēl šo to. Tas bija murgs. Šausmīgākais, kad sākās masveida atlaišana. Saskaņā ar likumu sava piekrišana bija jādod arī arodbiedrībai. Cilvēki bija ļoti aizvainoti, ka nespēju viņus aizstāvēt, taču neko nevarēju iesākt,» skumju sirdi atceras Larisa.
Arī trīs mēnešu kursiem ir nozīme
Tomēr bezcerības mākonim bija arī kāda zelta maliņa. Vēl darbojoties kombināta arodbiedrībā, tās vadītājai radās izdevība trīs gadus piedalīties mācībās, kurās zviedru kolēģi «apgaismojuši» par jaunām ekonomiskām attiecībām kapitālistiskā sabiedrībā. Vērtīgākais no tā visa bija ne tik daudz teorija, bet satiktie cilvēki un iespēja redzēt, kā bezdarbniekiem palīdz Zviedrijā, atzīst kalnciemniece.
«Man bija kāds ļoti labs draugs no Daugavpils, kas pēc šīm mācībām noorganizēja Latgales Mācību centru, kurā bezdarbnieki varēja pārkvalificēties. Atvērām filiāli arī Kalnciemā un sākām sadarbību ar Nodarbinātības valsts aģentūru. Pēc kombināta sabrukšanas daudzi vīrieši aizbrauca strādāt uz Rīgu, sameklēja darbu būvniecībā, bet sievietes ar bērniem nekur nevarēja tikt. Kādu dienu ieraudzīju sludinājumu, ka uzņēmums «Saiva» aicina darbā šuvējas. Nodomāju – kas mums ir tie 20 kilometri līdz Jūrmalai! Mēs varētu apmācīt, Dome palīdzētu ar transportu, un cilvēkiem būtu darbs. Taču iznāca vēl labāk. Sazvanīju vadītāju, viņš atbrauca, apskatījās un nosprieda, ka šūšanas cehu varētu atvērt arī Kalnciemā. Tas bija 1997. gads. Sievietes nāca straumēm,» atskatās ceha «krustmāte». Paplašinājies, trīsreiz mainījis nosaukumu un vairākkārt arī vadību, piedzīvojis kalnciemnieku aizbraukšanu uz ārzemēm un sievu brīžam smagās nopūtas par grūto darbu un zemo atalgojumu, tas darbojas joprojām, taču bez Larisas «rokas uz pulsa». «Esmu pagājusi no tā malā. Nedaudz pastrādāju ķieģeļu rūpnīcā, bet mani pēdējie profesionālās darbības elpas vilcieni patlaban saistīti ar bezdarbnieku pārkvalifikāciju. Kāds varētu sacīt, ka tas ir bezjēdzīgs darbs, tomēr tas ir ļoti nepieciešams. Īpaši jauniešiem. Tas pagrūž uz priekšu, apliecina, ka viss vēl nav zaudēts. Ne katrs, piemēram, var izbraukāt uz Rīgu. Tikai ar vidējo izglītību jau nekur tālu netiksi. Trīs mēnešu vai pusgada laikā, kad notiek pārkvalifikācija, arī neesi tapis par speciālistu, bet ir dabūts dokuments, ar kuru var doties pie darba devēja,» Larisa Ivanova iestājas par savu lietu. Viņa stāsta, ka Kalnciemā iedzīvotāji varējuši apgūt arī elektriķa, atslēdznieka un galdnieka darba iemaņas. Viņi mācījušies latviešu valodu, datorus, CV rakstīšanu un pareizu uzvedību darba intervijā.
Gaida mājās savējos
«Patīk, bet spēku ir, cik ir,» aktīvā seniore kļūst domīga, minot, cik ilgi vēl spēs «auklēt» bez darba palikušos kalnciemniekus. Larisa atklāj, ka vislabākais lādētājs, kas uzpilda nosēdušās baterijas, ir viņas ģimene un dārzs, kurā zied puķes un izaug viss nepieciešamais, lai ar pašu augļiem un dārzeņiem pabarotu savējos. Lielajā dārzā vasaras sajūsmā par brīvību, svaigu gaisu un ūdeni ar prieku vada mazdēli Džonatans un Rūbijs, kas ar savu mammu Jeļenu dzīvo Anglijā. Latvijā palicis viņu vecākais brālis Gļebs, kurš patlaban studē un «pieskata» vecmāmiņu Larisu. Viņas vecākā meita Andželika arī ir prom, Īrijā. Taču drīz meitu kopā ar vīru varētu sagaidīt mājās, jo šeit palikusi viņu meita pedagoģijas studente Jūlija un mazdēliņš Daniels, kā arī pavērušās darba iespējas.
Larisa atzīst, ka pati nevar iedomāties, ka varētu dzīvot ārpus Latvijas. «Kopā ar vecākiem atbraucām uz Kalnciemu 1958. gadā no Kirovas apgabala. Mans tēvs bija represētais latvietis. Tā esmu palikusi un jūtos komfortabli. Cik vien iespējams, runāju latviski. Esmu nokārtojusi eksāmenu un ieguvusi pilsonību. Šeit ir mana valsts,» uz draudzīgu kopā sadzīvošanu aicina kalnciemniece. Lai gan brīžam ir ļoti grūti izprast notiekošo valsts politikā un pensija, par spīti smagi nostrādātajiem gadiem, ir netaisni maza, viņa atzīst, ka uz dzīvi cenšas raudzīties pozitīvi. «Ir jādzīvo, jākustas, jādarbojas!» savu moto atklāj Larisa Ivanova. ◆
